6. A. 710. 510. R. Š t r e i t b e r ģ i s L e s t e n i e k o s. LP, IV, 10 (21, 1).

Vienreiz dzīvojis slotu sējējs. Viņš vienu dienu aizgājis slotu zaros uz mežu un apmaldījies. Gājis, gājis - nevarējis teka atrast. Beidzot nopūties: "Kad jel labs, vai arī ļauns gars izvestu mani no šejienes!"

Te gadījusies melna sieviete, pavisam melnās drānās, un teikusi: "Apsolies pēc divpadsmit gadiem to dot pie manis, kas tev no jauna mājā, tad izvedīšu."

Viņš domājis: "Kas nu var mājās būt no jauna? Vistai cāļi, cūkai sivēni: - cita man nekā nav. - Lai iet!"

Salīguši. Tūliņ melnā sieviete izvedusi slotu sējēju no meža, parādījusi māju un teikusi, lai rītu, kad nesīšot slotas pilsētā pārdot, mežmalā apklausoties; tur saukšot viena balss, un ko tā saukšot, to lai liekot savai jaunpiedzimušai meitenei vārdā. Pārgājis mājā - sievai bijusi maza meitiņa.

No rīta nesis slotas pārdot. Gar mežu ejot, viens saucis: "Marianna!" Nu ielicis savai meitiņai Mariannu vārdā.

Pēc divpadsmit gadiem vedis savu Mariannu tai pašā mežā. Iznākusi melnā sieviete pretim un paņēmusi Mariannu pie rokas, teikdama: "Nu, Marianna, nāc man līdz!"

Melna sieviete ar Mariannu gājušas - beidzot iegājušas lielā pilī. Tur melnā sieviete iedevusi Mariannai vienpadsmit atslēgas un teikusi, lai ejot visās vienpadsmit istabās un dzīvojot, kā vien tīkot, tik tai istabā, kas ar lūciņu aizsieta, lai neejot. Vienu dienu Marianna izgājusi visas vienpadsmit istabas; palicis dikti gaŗš laiks un viņai tā ticies, tā ticies arī divpadsmitajā istabā ieiet. Ilgi šaubījusies, vai iet, vai neiet: Nē- neiešot vis! Otrā dienā uznācis atkal gaŗš laiks, gribējusi drusku aizliegtā istabā pažūrēt. Atraisījusi lūciņu vaļā, mazu nieciņu pavērusi durvis, bet tūliņ atkal aizcirtusi: nedabūjusi nekā redzēt. Trešā dienā uznācis vēl vairāk gaŗš laiks, nu atvērusi durvis pavisam un iegājusi istabā. Tur stāvējusi aizdurvē liela baļļa un pie tās baļļas bijis piesiets melns vīrs. Tas vīrs teicis, lai viņa nesaka nevienam, ko divpadsmitajā istabā redzējusi. Nu izgājusi ārā un aizsējusi durvis. Bet tūliņ nākusi melnā sieva pretim, prasīdama: "Marianna, ko tu redzēji divpadsmitajā istabā?"

"Nekā neesmu redzējusi!"

"Ja neteiksi taisnību, iešūšu tevi lāču ādā un padzīšu mežā!" Bet Marianna nav un nav teikusi, lai arī desmit reiz šūtu. Melnā sieviete iešuvusi to lāču ādā un palaidusi mežā. Viņa maldījusies mežā ilgu laiku par lāci. Bet vienreiz viens kungs bijis medīt. Lācis laidies viņam klāt. Kungs brīnījies par &127;ik lēnu lāci, noķēris dzīvu un pārvedis mājā. Visi ļaudis drīzumā apraduši ar lēno lāci; bet kunga pavārs visvairāk. Tas pieņēmis viņu pavisam pie sevis un licis traukus mazgāt.

Reiz otrā muižā kunga dēls taisījis lielas dzīres, jo gribējis sev sievu izmeklēt. Lācis lūdzis pavāram viņu arī palaist uz dzīrēm. Pavārs atbildējis: "Tur jau tevi samīs - ko tur darīsi?"

"Nesamīs vis, es pa durvju šķirbiņu paskatīšos."

Labi - laidis arī. Lācis gājis uz dzīrēm un paskatījies atpakaļ. Ieraudzījis aiz muguras karīti. No karītes izkāpusi melnā sieviete, atārdījusi lācim ādu vaļā, noņēmusi nost un apģērbusi sudraba drānām, teikdama, lai nu ejot uz dzīrēm! Līdz ko iegājusi dzīŗu namā - tūliņ kunga dēls ieraudzījis sudraba princesi un ņēmis vienmēr dancot. Pusnaktī viņai bijis jāiet lāču ādā atpakaļ; bet kunga dēls nemaz negribējis laist ārā. Klāt vien stāvējis, cik viņam paticis. Lielām mokām taču iztikusi; ārā un tā tūliņ melnā sieviete aplikusi viņai lāča ādu.

Otrā reizē atkal kunga dēls taisījies dzīres, jo gribējis to sudraba princesi vēl redzēt. Lācis runājis pavāram vēl palaist uz dzīrēm. Negribējis, negribējis - beidzot laidis arī. Netālu no dzīŗu nama, lācis paskatījies atpakaļ un ieraudzījis karīti. No karītes izkāpusi melnā sieviete, atārdījusi lācim ādu vaļā, noņēmusi nost un apģērbusi zelta drānām. Kunga dēls tūliņ ieraudzījis un ņēmis zelta princesi vienmēr dancot. Pusnaktī bijis jāiet lāča ādā atpakaļ; bet kunga dēls ne par ko laist. Apkārt vien lēkājis. Lielām mokām taču iztikusi ārā un tā tūliņ melnā sieviete aplikusi lāča ādu.

Trešā reizē atkal kunga dēls taisījis dzīres, jo gribējis to zelta princesi vēl redzēt. Lācis runājis pavāram atkal palaist uz dzīrēm. Negribējis, negribējis - beidzot laidis arī. Netālu no dzīŗu nama lācis paskatījies atpakaļ un ieraudzījis karīti. No karītes izkāpusi melnā sieviete, atārdījusi lācim ādu vaļā, noņēmusi nost un apģērbusi dimanta drānām. Tagad dzīŗu namā visi saplakuši, ieraudzīdami dimanta princesi, bet kunga dēls nolicis pie visām durvīm sargus un nelaidis šo nemaz ārā, lai atkal neizbēgtu. Pienākusi pusnakts - bijis jāiet lāča ādā atpakaļ, bet nekā laukā tikt: visur priekšā. Nekā darīt - palikusi pēc pusnakts. Tik viena liga: līdz ko pusnakts pagājusi - šī palikusi mēma. Tomēr kunga dēls teicis: "Lai viņa ir arī mēma, es tikpat viņu precēšu!" un tā arī apprecējis.

Sadzīvojuši veselu gadu. Pēc gada kunga sievai piedzimusi meitene. Bet nākošā naktī visiem ļaudim muižā uznācis ciets miegs; tik kunga sievai ne. Pusnaktī atnākusi melnā sieviete pie kunga sievas un teikusi: "Tagad tu vari runāt! Nu, Marianna, ko tu redzēji tai divpadsmitajā istabā "

"Nekā neesmu redzējusi!"

Ja neteikšu taisnību - iztriekšu tavam bērniņam rociņu un iebāzīšu tev mutē, lai ļaudis domātu, ka savu bērnu apēdusi. Tevi vedīs pie karātavām!"

Lai arī desmitreiz pie karātavām, bet nav un nav teikusi. Melnā sieviete iztriekusi bērnam rociņu, iebāzusi kunga sievai mutē, bet pašu bērnu paņēmusi un aizgājusi.

No rīta ļaudis stipri vien runājuši, ka kunga sieva apēdusi savu bērnu, bet kungs aizliedzis tā runāt un nav vedis pie karātavām.

Otrā gadā kunga sievai piedzimis puisēns. Bet nākošā naktī visiem ļaudim muižā uznācis ciets miegs; tik kunga sievai ne. Pusnaktī atnākusi melnā sieviete pie kunga sievas un teikusi : "Tagad tu vari runāt! Nu, Marianna, ko tu redzēji&127; tai divpadsmitajā istabā?"

"Nekā neesmu redzējusi!"

"Ja neteiksi taisnību - noraušu tavam bērnam galviņu un iebāzīšu mutē, lai ļaudis domātu, ka savu bērnu apēdusi. Tevi vedīs pie karātavām!"

Lai arī ved desmitreiz pie karātavām, bet nav un nav teikusi. Melnā sieviete norāvusi puisēnam galviņu, iebāzusi kunga sievai mutē, bet pašu bērnu paņēmusi līdz un aizgājusi.

No rīta ļaudis stipri vien runājuši, ka kunga sieva nu jau otru bērnu apēduši. Arī kungs nu apskaities un tiešām vedis savu sievu pie karātavām. Gandrīz jau bijuši pie karātavām, te skrējusi spoža karīte un viena balss saukusi: "Nekariet, nekariet!"

Visi skatījušies brīnīdamies. Bet no karītes izlēkusi melnā sieviete ar diviem; bērniņiem uz rokām un prasījusi : "Marianna, tagad tu vari runāt! Še tavi bērniņi un saki man, ko tu tai divpadsmitajā istabā redzēji?"

"Melnu vīrieti pie baļļas pieslēgtu!"

Un tai pašā acumirklī no melnās sievietes un no karītes palikusi tik tāda migla. Bet kungs apķēris savu sievu un no priekiem tīri raudājis. Valoda atdabūta, abi bērni atdabūti, kā lai arī neraud prieka asaras? Un ņo šīs dienas laime vien, tai smaidījusi visā muižā.