7. A. 710. 510. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē. LP, IV, 105 (21,2).

Vecs vīrs un veca sieva dzīvojuši nabadzīgā būdiņā un viņiem nebijis nekā ko ēst. Vienu dienu, kamēr sieva govis kopuši, vīrs izgājis pa vārtiem. Sieva prasījusi: "Kur tu iesi?" "lešu zirgus ganīt!"

Bet vīrs negājis vis pie zirgiem - gājis kārties, tādēļ, ka bijis apnicis tik lielā nabadzībā dzīvot. Nogājis birzī un jau noliecis bērzu. Te uzreizi melns mākonis savilcies un no mākoņa atskanējis: "Vīrs, vīrs, nekaries!"

Bet vēl nav laidis bērzu vaļā. Nu gadījušies zibeņi un pērkoņi mākonī un atkal saucis: "Vīrs, vīrs, nekaries!"

Bet vēl nav laidis bērzu vaļā. Tagad no mākoņa nolaidusies sieviete pie vīra, teikdama: "Nekaries! Ej mājā, tavai sievai piedzims meitiņa. Šo meitiņu audzini labi un, kad viņa divpadsmit gadus veca, tad atved šinī pašā vietā!"

"Bet ko lai dodu meitiņai ēst? Man nav nekā."

"Nebēdā, ej tik mājā: visi apcirkņi būs pilni!"

Tā arī bijis. Mājā pāriedams, atradis savu sievu ar mazu meitiņu uz rokas un klētīs visus apcirkņus pilnus labības. Dzīvojis bez bēdām.

Divpadsmitajā gadā vedis savu meitiņu pie tā paša bērza. Gadījies atkal tāds pats mākonis. No mākoņa iznākusi sieva, paņēmusi meitiņu pie rokas un uzvedusi debesīs tādā pilī ar divpadsmit istabām. Vienpadsmit istabās meitiņai bijis brīv iet divpadsmitajā ne. Bet vienu dienu, kamēr sieviete nebijusi mājā, meitiņa taču iegājusi aizliegtā istabā. Tur ieraudzījusi nomirušu vīrieti zārkā, ar vienu celi pār zārka malu. Tas esot bijis šīs pašas sievietes dēls. Pēc tāda brīža zārkā gulētājs sācis kustēties; meitene sabijusies, izskrējusi ārā un aizcirtusi durvis. Pārnākusi sieviete, tā tūliņ prasījusi: "Ko laba redzēji divpadsmitajā istabā?"

"Nekā neredzēju!" meitene atbildējusi.

"Debesīs nav melot brīv!" sieviete iesaukusies un tā apģērbusi meiteni par lāci un novedusi tai pašā mežā atpakaļ.

Viens kungs, pa mežu medīdams, noķeŗ šo lāci un pārved mājā. Kunga dēls taisa mājā trīs reiz lielas dzīres un svešā sieviete noņem meitenei lāča ādu, laiž to arī uz kunga dzīrēm. Kunga dēlam patīk skaistā meitene, pēc trešajām dzīrēm tas to noķeŗ un apprecē, bet sieviete ir to tagad mēmu padarījusi. Viņai piedzimst divi bērni, kuŗus slepeni aiznes svešā sieviete. Kunga sievu nu apvaino, ka tā apēdusi pati savus bērnus. Viņu nu ved uz karātavām. Priekš karātavām viņa pēdīgi atzīstas svešai sievietei, ko redzējusi divpadsmitajā istabā. Nu viņa dabū abus bērnus atpakaļ un dzīvo laimīgi ar savu vīru.]

P i e z ī m e. Otrā variantā no Džūkstes teikts, ka aizliegtajā istabā nebijis viss zārks, bet stiprs uguns. Meitene drusku pavērusi durvis un iebāzusi vienu pirkstiņu uguni: pirkstiņš palicis no zelta. Sieviete, pārnākdama, ieraudzījusi zelta pirkstiņu un tādēļ prasījusi: "Ko redzēji divpadsmitajā istabā?"

Šī liegusies un tādēļ izraidīta tai pašā mežā atpakaļ. L. P.