8. A. 710. 407. N o H o n o r ā t a s B e n e d i k t a m e i t a s, d z. 1866. g. L u d z a s S t i g l o v a s d r a u d z ē. W. W e r y h o, P o d a n i a L o t e w s k i e, W a r s z a w a, 1892. 15.

Dzīvoja reizi meitene-bārenīte. Reizi viņa aizgāja uz kapsētu pie tēva un mātes kapa un raudāja. Te pie kapa viņa ieraudzīja miroņa galvu. Kad viņa atnāca uz māju un apgulās, tad viņai rādījās sapnī, itkā miroņa galva viņai prasītu: "Meitiņ, ko tu redzēji kapsētā?"

"Nekā neredzēju," viņa atbild.

Galva viņai saka: "Ja nesacīsi man, ko radzēji, tad tu nomirsi "

" Kaut arī nomirtu, bet neteikšu. "

Otrā naktī viņa nosapņoja atkal to pašu.

Trešā naktī galva teica: "Ja tu, meitiņ, nesacīsi, tad jau rītā vairs nedzīvosi."

Meitene nekā neteikusi, nomira. Priekš nāves viņa lūdza, lai viņu par slieksni nenesot, bet lai zem tā izrokot bedri un lai pa to izstumjot viņas zārku. Tad lai uz kapsētu viņu nevedot pa ceļu, bet lai nesot viņas līķi pa tīrumu un lai iemetot purvā. Viņas vēlēšanās tika izpildīta. Uz viņas kapa izauga skaists rožu krūms.

Karaļdēls, pārnākot no medībām, bija ieraudzījis šo krūmu. Viņš to izraka, aiznesa uz pili un iedēstīja puķu podā. Karaļdēlam atnes pusdienas maltīti. Viņš drusciņu noēdis aizgāja, atstādams uz gaida atlikušos ēdienus. Tad no šī rožu krūma izgāja nomirusī jaunava, apēda visu, kas bija uz galda, un pati atkal iegāja rožu krūmā. Karaļdēls, ienācis savā istabā un redzēdams pabeigtos ēdienus, jautā sulainim: "Kas to apēdis?"

"Nezinu," sulainis atbild.

Kad karaļdēlam tika atnestas vakariņas, tad viņš ar nodomu ēda vēl mazāk, pēc tam izgāja un noskatījās, kas notiks ar ēdieniem. Kad meitene iesāka ēst vakariņas, karaļdēls nāca iekšā un, kaut gan meitene sāka bēgt, tomēr saķēra viņu pie stērbeles.

Tikusi karaļdēlam rokās, viņa pārvērtās par vilku, tad par lāci, beigās par vārpsti.

Tad karaļdēls salauza šo vārpsti, pārsvieda to sev par kreiso plecu un atskatījies atpakaļ ieraudzīja skaistu meiteni. Nu atsauca mācītāju, kas šo meiteni nokristīja un tad abus salaulāja.

Drīzi vien viņiem Dievs deva ļoti skaistu dēlu, pēc tam otru un beidzot vēl trešo.

Visi izaug skaisti un daiļi. Tad atkal atnāk pie gulošās karalienes miroņa galva un jautā: "Pasaki, karaliene, ko tu redzēji kapsētā?"

Bet viņa atkal atbild spītīgi: "Nekā neredzēju."

Tā divas naktis no vietas ieradās miroņa galva un jautāja. Trešā naktī miroņa galva sacīja: "Ja nesacīsi, ko tu redzēji, tad tavi trīs dēli nomirs."

Karaliene palika cietsirdīga un viņas dēli nomira. Pilī taisījās uz bērēm un tur samāca daudz ļaužu. Tēvs un māte gauži raudāja par saviem bērniem. Tad karaliene iesāka pati sev pārmest, sacīdama: "Ak, jūs mani bērniņi, laikam tikai tādēļ vien nomirāt, ka es negribēju sacīt, ka kapsētā uz savu vecāku kapa redzēju miroņa galvu."

Kad viņa izteica šos vārdus, miroņa galva iesāka sisties delnā un bērni atdzīvojās. Vecāki par to ļoti nopriecājās un sanākušie ļaudis pārgāja mājās.