Senos laikos dzīvoja pasaulē viens vecītis ar savu vecenīti, bet viņiem nebija bērnu. Reiz ziemā, kad sniegs bija atlaidies, puikas spēlēdamies uztaisīja sniega bērnu un nolika to pie vecīšu loga. Kad vecie to ieraudzīja viņi norunāja pie sevis: "Ja mums būtu tāds bērns, tad vecumā mums būtu liels prieks."
Pēdīgi vecītis saka uz savu veceni: "Lūgsim Dievu, varbūt Dievs mums to atdzīvinās."
Tā viņi sāka lūgt Dievu vienu dienu, otru dienu - trešā dienā sniega bērns jau sāk kustēties. Vecītis ienes to istabā un drīz vien tas paliek dzīvs, izrādās skaists puika un sāk ļoti ātri augt. Vecie nu atkal lūdz Dievu, lai dēls būtu labs strādnieks un palīdzētu viņiem vecumā. Atnāk vasara un dēls iet tīrumā art, par ko vecie nevar vien nopriecāties.
Vienu dienu kaimiņu puiši taisās jāt pieguļā un aicina arī vecīšu dēlu jāt tiem līdz. Šis arī pajem savu zirgu un aizjāj kopā ar citiem puišiem. Pieguļā puiši sakur lielu ugunskuru un sāk lekt pār to smiedamies pāri. Arī sniega dēls lūko lekt pār uguni, bet kā lec, tā apjem to uguns un karstumā viņš izkūst.
Tā nu vecītis ar vecenīti palika atkal bez dēla. Gan viņi raudāja un lūdza Dievu, bet otrreiz Dievs viņiem tās laimes vairs nedeva.
P i e z ī m e. Šī pasaka ir tulkota raksta valodā. P. S.