1. A. 715. 565. N o J. L a u t e n b a c h a k r ā j u m a.

Vecos laikos bijis viens nabaga saimnieks, kam nav bijis nekā ko ēst. Tas staigājis pa klēts tukšiem apcirkņiem un tad atradis tik vienu pašu pupu. Domājis, ko darīt. Un to iestādījis pirts palāvē.

Otrā rītā gājis to raudzīt un atradis, ka tā bijusi līdz lāvai izaugusi. Viņš izcirtis lāvai caurumu un trešā rītā tā bijusi līdz griestiem izaugusi. Kad griestus izcirtis cauri, tad ceturtā rītā tā izaugusi līdz jumtam un, kad jumtam pataisījis caurumu, tad tā beidzot izaugusi līdz debesim.

Nu saimnieks kāpis pa pupas zariem uz augšu, pupas šķīdams. Pašā augšā, debesīs, viņš ieraudzījis vecu vīriņu, kas viņam iedevis tādas dzirnaviņas, kad ar viņām maļ, tad nāk nauda ārā. Nu saimnieks, pupu nozarojis, piepildīja visus apcirkņus ar pupām, mala ar dzirnaviņām naudu un labi iedzīvojās.

Kad kungs muižā dzirdēja, ka saimniekam ir tādas dzirnavas, ar kam var naudu malt, tad viņš aizsauca saimnieku muižā un atprasīja viņam tās dzirnaviņas. Gan saimnieks negribēja dot, bet viņam tās atjēma ar vari. Nu saimnieks staigāja atkal un teica gailim, kas sētā dziedāja: "Ja tu, gailīti, man dzirnavtiņas pārnestu, tad dotu tev pupas ēst, cik gribi."

Gailis aizgāja uz muižu un dziedāja: "Ķikurigu! kundziņu ba riņu, atdod manas dzirnavtiņas! Ja tu neatdosi, vedīs tevi raus!" Kungs lika sulainim to gaili noķert, nokaut un izvārīt un viņam dot šo ēst, jo viņš gribēja to labi smalki saēst. Kad kungs bija gaili apēdis, tad tas dziedāja kungam vēderā. Kungs lika sulainim pajemt zobenu un kad gāja ķembriķenā nosēsties un kad gailis tad galvu pabāzis dziedāja: "Ķikurigu! kundziņu bariņ, atdod manas dzirnavtiņas! Ja tu neatdosi, velns tevi raus," tad sulainis cirta tam ar zobeņu pa kaklu, bet iecirta tā kungam, ka tam bija jāmirst.

Nu gailis izlēca ārā, pajēma dzirnavtiņas un gāja uz mājām pie sava saimnieka atpakaļ dziedādams. Nu saimnieks savas dzirnavtiņas atpakaļ dabūjis, iecēla priecīgs savu gaili pilnā pupu apcirknī un dzīvoja laimīgi.