2. A. 715. V. F i l š s n o J. G a j e v s k a, K a p e ņ u p a g. L a t v. k u l t. k r.

Dzeivuoja uz pasauļa vīns bēdīgs zemnīks; itam zemnīkam beja vīns gails. Vīnu reizi itys gails izguoja uz ceļa un suoka raktīs syudūs, un izroka zalta dziernaviņas. Atnas gaiļs dziernaviņas zemnīkam un soka: "Dziernaviņas pi myusim ir na prostas, bet zalta, tak nav kuo maļt. Bet nikuo, nabādoj, es dabuošu kvīšus!"

Aizguoja gaiļs otkon raktīs syudūs. Ilgi jis tī kapačuojas un dabuoja vīnu kvīšu ziernīti [graudiņu]. Atnas gaiļs tū ziernīti uz sātu zemnīkam un lyka jū ceplī pakaltēt. Puorguoja kaidas dīnas treis. Veras zemnīks ceplī un tī pylns kvīšu zierņu. Zemnīks ar gaili salasīja kvīšus, samola zalta dziernaviņuos un suoka cept peiragus un bļīnus. Vīnu reizi gaiļis pasaucja vīsūs pi sevis kēneņu. Kēneņš paklausīja gaiļi un atbraucja pi juo vīsūs. Gaiļs pamīluoja ar peiragim kēneņu un paruodīja jam dziernovas. Kēneņš suoka prasīt gaili puordūt jam dziernaviņas. Gaiļs ni par kaidu naudu nadūd. Kēneņš ilgi dūmuoja, kai pīmuoneit gaili, bet nikai navarēja un golu-golā nūzoga tūs dziernaviņus un dreižuok aizbraucja uz sovu sātu. Īraudzēja gaiļs, ka nav dziernaviņu, izmelklēja vysur, bet nikur naatroda. Aizguoja gaiļs pi kēneņa, izlēcja uz vuortim un suoka klīgt: "Atdūd, ķēneņ, munas dziernaviņas!"

Kēneņš izdzierda, ka gaiļs klīdz uz vuortim. Jis tyuleņ pasacēja kalpim sagyut gaili un nūkaut, gaļu izvuoreit un padūt jam apēst. Kolpi tai izdarīja, sagyva gaili, nūkova un izvuorējuši padevja ķēneņam. Kēneņš apēdja gaili. Napuorguoja pusstundes, gaiļs vādarā kēneņam suoka klīgt: "Atdūd, kēneņ, munas dziernaviņas!"

Kēneņš nūsabeida, ka gals jam vādarā var kū nabejs izdarīt slyktu. Kēneņš tyuleņ pasaucja kolpu, īdevja jam ciervi un pasacēja: "Es tyuleņ īšu uorā, bet tu sorgoj. Kad īraudzēsi gaili, atciert jam ar ciervi golvu."

Kolps pajēmja ciervi un aizguoja pec kēneņa. Kēneņš sāduos zemē, bet kolps stuov un veras, kad īs nu čūksta gaiļs. Īraudzīja kolps, ka nu pakaļis kēneņam lein gaiļs. Kolps gribēja atcierst gailam golvu, bet natyka gaiļa golvai, a taišņi kēneņam par pakaļu. Kēneņš nu lelys suopes aizklīdja, bet gaiļs nu pakaļas krita uorā, izlēcis uz vuortim, suoka klīgt: "Kēneņ, atdūd munas dziernaviņas!" Sasadusmuoja kēneņš un izsvīdja gaiļa dziernaviņas uorā. Pajēmja gaiļs sovas dziernaviņas un aizguoja pi sova zemnīka, ar kuru suoka dzeivuot vīnā vītā un kvīšu peiragus ēst.