l. A. 720. J. S p r o ģ i s K o k n e s ē. B r īv z e m n i e k a "S b o r ņ i k", 269, 130.

Reiz dzīvoja viens tēvs ar divi bērniem: dēlu un meitu. Kā pirmā sieva bija mirusi, viņš tūliņ atkal apjēma citu sievu. Dzīvoja viņi diezgan nabadzīgi. Jau tā pamāte neieredzēja savus pabērnus, bet trūkums šo ienaidu vēl palielināja. Bārīši turpretī ļoti mīlēja viens otru: vienādi bija abi kopā.

Reiz tēvs aizgāja uz lauku zemi art. Pamātei nu nebija nekā mājā, ko vīram sūtīt uz pusdienu. Viņa domāja, domāja, kamēr izdomāja ko ļoti ļaunu. Viņa pasauca meitenīti pie sevis un sacīja: "Še tev siets un aizskrēj uz avotu pēc ūdens, bet bez ūdens tu atpakaļ nenāc!"

Meitene pajēma sietu un aizskrēja uz avotu pēc ūdens. Lai viņa smēla kā smeldama, ūdens iztecēja arvien sietam cauri. Uz māju atpakaļ griezties viņa nedrīkstēja, jo baidījās no pamātes. Tā nabadzīte nopūlējās ilgu laiku, bet ūdeni nevarēja dabūt.

Kamēr meitene pūlējās pie avota, tikmēr pamāte nokava brālīti un ielika to katlā vārīt. Kad tas bija jau izvārīts, tad viņa aizgāja pēc meitenes un sacīja: "Ko tu tur tik ilgi dari?"

Meitene atbildēja: "Ko es esmu nomocījusies! Lai smeļu cik smeldama, ūdens vienādi tek sietam cauri. Tā es nevaru ūdens atnest."

Pamāte runāja tālāk : "Kam tev, meitiņ, vajadzēja tik daudz mocīties? Kad nevarēji! iesmelt, varēji nākt uz māju. Es tev tikai no pārskatīšanās esmu iedevusi tādu trauku. Ej tagad uz māju, es izvārīju pusdienu, aiznes tēvam uz tīrumu!"

Mājā atnākusi, meitene tūliņ prasīja: "Kur brālītis?"

Pamāte atteica: "Viņš laikam tepat kaut kur staigā; kad gribēs, gan atnāks."

Viņa iedod meitenītei trauku ar pusdienu un šī to aiznes uz tīrumu. Tēvs izstrēba zupu, apēda gaļu, noskrubinājis kauliņus un nosvieda zemē. Meitenīte salasīja kauliņus, aiznesa un ielika zīlītes lizdā. Zīlīte uzsēdās uz kauliņiem un sāka perēt. No kauliņiem tika izpērēts putniņš, kas tūlīt aizlaidās uz vienu svešas zemes pilsētu. Tur viņš nolaidās un sāka dziedāt: "Pamāte mani nokava, izvārīja katlā un aizsūtīja tēvam uz pusdienu; tēvs mani apēda, apkrimta kauliņus un nosveda zemē; māsiņa salasīja kauliņus, ielika zīlītes lizdā un zīlīte mani izperēja."

Labi ļaudis to noklausījās un pastāstīja saviem kungiem: "Kādu skaistu dziesmiņu nodziedāja ārā viens putniņš!"

Kungi iznāca ārā un sacīja uz putniņu: "Nodziedi mums vēl to skaisto dziesmiņu!"

Putniņš atbild : "Labi, es dziedāšu ; bet dodiet man par to zelta vaiņagu!"

Kungi arī apsolīja un putniņš atkal nodziedāja savu dziesmu. Kungi vēl grib reiz klausīties, bet putniņš tagad pieprasa caunu cepuri.

Dabūjis arī cepuri, putniņš aizlaižas uz vienām dzirnavām, nosēstas tur un dzied atkal pa vecam. Šoreiz viņš izlūdzas par dziedāšanu dzirnavu akmeni, ko arī dabū.

Tad putniņš aizlaižas uz savu tēva māju un sāk tur dziedāt. To izdzird vispirms viņa māsa, ieskrien pie tēva un pamātes un saka: "Cik skaistu dziesmiņu ārā viens putniņš dzied."

Iznāk tēvs ar pamāti klausīties un putniņš atkal dzied savu dziesmu. Beidzis dziedāt, viņš uzliek zelta vaiņagu māsai uz galvas. Vēl otrreiz nodziedājis, viņš uzliek tēvam uz galvas caunu cepuri. Kad viņš nodziedāja vēl trešo reizi, tad pienāca pamāte, gaidīdāma, ka arī viņai tiks dota kāda dāvana. Bet putniņš uzvieda dzirnavu ratu un tā nosita ļauno pamāti.