2. A. 720. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o M a r t a s K u p l ā s P l ā ņ u p a g a s t ā.

Vienam tēvam bīš div bērni, puika un meitenīte. Puiku saukuši par Kārlīti un meitenīti par Annīnu. Bet īstā māte drīz vie nomirusi un abi bērni palikuši bārīši. Tēvs apprecējies akal un atvedis mājā jauno māti. Pamāte bīsi traki nejauka un nevarēsi bērnus ne acu galā ieraudzīt. Annīna, ko Annīna, ar to vē pamātei gāš šā vai tā, bet Kārlīti šī pavisam ar nevarēsi paciest.

Reiz pamāte stellēsi Kārlīti uz klēti pēc ābolim. Āboli esot šķirstā, lai šis aizejot un paņemot. Bet pamāte pati pirmā aizskrēsi uz klēti un aizlīdusi aiz šķirsta. Kā nu Kārlītis piegāš pie šķirsta, pacēlis vāku un ņēmis ābolus, tā pamāte - blaukš! šķirsta vāku cie un šķirstā tā sasitusi Kārlīšam galvu, kā šis bīš uz vietas pagalam. Nu pamāte paņēmusi Kārlīti, nosēdināsi pie galda un saukusi Annīnu un šai sacīsi tā: "Do Kārlīšam ābolus, un ja šis neņem, ta sit pa galvu."

Annīna piegāsi pie Kārlīša un devusi šim ābolus. Bet Kārlīts jau neņēmis un nevarēš ar ņemt, jo šis jau bīš beigts. Nu Annīna atvēzāsies un šāvusi Kārlīšam pa galvu - tā kā pamāte šai pavēlēsi. Bet Kārlīts uz vietas no krēsla zemē un paliek uz grīdas guļam. Nu Annīna pārbijusies un sākusi kliegt. Nu pamāte ar klā un prasa, kas ta te esot. Bet kā nu šī redz, ka Kārlīts guļ gar zemi beigts, tā šī tūlī Annīnai virsū, kāpē šī nositusi Kārlīti. Nu Annīna vais nezināsi no bailēm, kur dēties, un aizbēgusi uz mežu.

Pamāte nu ātri vie sakapāsi Kārlīti gabalos, podā iekšā un izvāra. Kā nu šis izvārīts, ta saukusi vīru, lai šis nākot pusdienā. Tēvs ar atnācis no linu kulstīšanās, sēdies pie galda, ēdis un priecājies un prasīš pamātei, kurt' šī tik mīkstu un gardu gaļīnu ņēmusi. Pamāte melosi, ka šī jau esot nokāvusi to nelieša sivēnu, tā kā tā no tāda merkša nekas neiznākšot. Tēvs nu ēdis un ēzdams izkaisīš kaulīnus pa zemi. Ka tēvs bīš paēdis, ta akal aizgāš darbā. Pa to strēķi Annīna ar atnākusi apakaļ un nu ši redzēsi, ka Kārlīts izvārīts un apēsts un kaulīni izmētāti pa zemi. Šī nu veikli vie salasīsi kaulīnus, sasēsi zīda šņudaucīnā, aiznesusi uz pļavu un pabāzusi zem kārklu cera.

No Kārlīša kaulīnim izaudzis mazs smuks putnīc, šis nu laidelējies ap māju un dziedāš:

"Annina, mana mīļ' māsīna,

Salasīja man's kaulīnus.

Satin' zīda šnudaucīnā,

Aiznes' pļavā krūmīnā!"

Annīna klausīsies un brīnēsies, ko tas putnīc dzied. Ta šī sacīsi putnīnam, lei dziedot vē. Putnīc dziedāš ar. Nu Annīna sapratusi, ka tas ir Kārlīts. Šī nu vienmē putnīnu uzmanīsi. Reiz nu akal putnīc laidelējies pā māju un dziedāš. Annīna stāvēsi un klausīsies. Ta nu putnīc uzlaidies šai taisni virsū un nometis Annīnai zelta kurpes. Tēvs ar gāš pā pagalmu un putnīc šim ar nometis zelta ķēdi. Bet kā pamāte gāsi pā pagalmu, tā putnīc šai blaukš! - dzirnavu akminu uz kakla un šī uz vietas pagalam. Ka nu pamāte bīsi pagalam, tā putnīc ar pazudis. Putnīc pārvērties par Kārlīti un atnācis apakaļ. Visi trīs: tēvs Annīna un Kārlīc dzīvāš laimīgi un tāpat dzīvājot vē šodie.

P i e z ī m e. Šī pasaka pilnīgi līdzinās Grimmu variantam. P. S.