3. A. 720. K. S k u j i ņ a n o F r ī d a s C e l m i ņ a s S m i l t e n e s I ņ č o s.

Dzīvāsi pamāte, brālītis un māsīna. Pamāte brālīti un māsīnu neieredzēsi. Reiz viņa stellēsi brālīti pie kastes pēc ābolim. Brālīts attaisīš kastes smagro vāku un ieliecis pēc ābolim. Pamāte jau priekšlaikā bīsi noslēpusies aiz kastes un uzgrūdusi brālīšam kastes vāku virsū, kas to tūlin nositis.

Pamāte brālīti izvārīsi pusdienā un tēvam sacīsi, ka tā esot kazas gala. Tēvs, nekā nezinādams, gaļu ar gardu muti noēdis. Mašīna brālīša kaulus salasīsi, iesēsi šņudaukā un aprakusi mežā apukš viena koka.

Reiz pa māju laidies vienc skaists eņģelis, māsīna eņģeli pazinusi par savu nosisto brālīti. Eņģelis māsīnai nosviedis zelta kurpes. Pamāte to redzēsi un gribēsi ar ko, lei eņģelis tai nosviež, un izgāsi ārā.

Eņģelis pamātei uzsviedis uz galvas dzirnavu akminu un to nositis.

P i e z ī m e. Līdzīga pasaka kļūdaini uzrakstīta, atrodas arī V. Maldoņa uzglabātās Blomu skolnieku pasakās. Tas koks, kur aprakti brāļa kauliņi, tiek tur saukts par mandeļu koku, kas atgādina Grimmu "Machandelboom" (paeglis). P. Š.