5. A. 720. J. A. J a n s o n s

Pamāte nav padēlu nemaz ieredzējusi. Vienā dienā viņa gājusi uz klēti, un puika tecējis līdzi un lūdzies, lai iedod viņam vienu ābolu. Pamāte teikusi, lai paņem pats no tīnes. Bet līdz ko zēns liecies tīnē pēc āboliem, pamāte aizciertusi tīnes vāku un nocirtusi puikam galvu, un pašu izvārījusi tēvam pusdienā. Pēc pusdienas māsiņa salasījusi brālīša kauliņus zīda nezdodziņā un aiznesusi uz mežu paegļu krūmiņā. No krūmiņa izlaidies smuks putniņš un aizlaidies pie kurpnieka dzied: "Kivit, kivit, smuks mazs putniņš. Māte mani nokāva, tēvs mani apēda, māsiņa kauliņus salasīja zīda nezdogā."

Kurpnieks grib, lai putniņš vēl dzied, bet putniņš prasa, lai kurpnieks iznes smukāko pāri kurpju, tad dziedās. Kurpnieks iznesis vissmukākās kurpes, putniņš nodziedājis savu dziesmiņu vēl reiz un tad aizlaidies pie pulksteņu taisītāja. Nodziedājis reiz savu dziesmiņu, bet pulksteņtaisītājs grib, lai dzied vēl. Putniņš saka, lai iznes visdārgāko pulksteni, tad dziedās vēl. Labi pulksteņtaisītājs iedod putniņam skaistu pulksteni un putniņš izdzied savu dziesmu vēl reiz.

Tad putniņš aizlaidies uz sudmalām un izlūdzis par dziedāšanu dzirnu akmeni. Nu putniņš ar savām trim mantām aizlaižas pie vecāku mājas un dzied: "Kivit, kivit, smuks, mazs putniņš! Māte mani nokāva, tēvs mani apēda, māsiņa kauliņus salasīja zīda nezdogā!"

Izskrej māsiņa klausīties, kas tik skaisti dzied. Putniņš nosviež viņai visskaistākās kurpes un dzied atkal : "Kivit, kivit. . ." Iznāk tēvs klausīties - putniņš nosviež viņam pulksteni. Nu arī pamāte iznāk, bet viņai putniņš uzsviež dzirnu akmeni virsū. Nu jaunā pamāte ir beigta, putniņš paliek atkal par cilvēku un dzīvo visi trīs vēl šodien.