6. A. 720. S k o l n i e k s J. B e r n ā t s n o K. J u š k e v i c e s N ī c ā, K. L i e l o z o l a k r.

Pamātei bija divi bērni: puišelis un meitene, bet viņa dikti neieredzēja šos pabērnus. Viņai bija āboli, un kad bērni reiz tai prasīja ābolus, tad viņa meitenei gan iedeva vienu ābolu, puišelim teica, lai nākot līdz uz klēti, tad dabūšot.

Puišelis aizgāja līdzi klētī un pamāte attaisīja šķirsta vāku, lai puika jemot. Kad nu puika ieliecās šķirstā ābolus jemt, pamāte uzlaida šķirsta vāku virsū un nocirta puikam kaklu.

Pamāte vakarā izvārīja puišeļa gaļu un deva tēvam ēst. Mazā Marija staigāja pa plānu un salasīja kauliņus, kuŗus tēvs ēdot nosvieda, un iznesa tos pie ābeles paglabāt.

Vienu dienu kāds putniņš dziedāja uz skursteņa gala: "Čiv! čiv! Māte mani nokava, tēvs mani apēda, Marija, mana māsiņa, manus kauliņus paglabāja!"

Tēvs dzird, ka putniņš dzied, un iziet laukā. Putniņš nosviež tēvam zelta pulksteni.

Otru dienu dziedāja putniņš, un izgāja laukā Marija. Putniņš nosviež māsiņai zelta kurpītes.

Trešo dienu putniņš atkal dziedāja, un izgāja laukā pamāte. Putniņš nosvieda pusdzirnas un nosita pamāti.