Reiz vienam tēvam bija dēls un meita. Māte [pēc cirta stāstītāja, pamāte] bija ļoti nikna un nevarējusi dēlu nemaz ieredzēt. Reiz tā sūta dēlu ar sietu pēc ūdens; kad nu puika ar sietu ūdeni nevar nekādā ziņā atnest, tad niknā māte liek to nogalināt un tēvam par barību izvārīt. Tēvs tai dienā aŗ un meitenei, māsai, jānes izvārītā barība uz lauku. Tēvs, nekā ļauna nezinādams, noskrubina sava dēla kauliņus un uzteic sievu, ka garšīgu barību izvārījusi. Māsa, novaldīdama asaras, kā varēdama, salasa visus kauliņus un aiznes purva malā, putniņa ligzdā.
Putniņš izperina no kauliņiem jaunu putniņu. Kad jaunais putniņš jau kautcik laižas, tad citādāku dziesmu nedzied, kā: "Man jāceļ ķīvītis, ķīvītis, ķīvītis!"
Kādu dienu brauc zelta vedējs gar ligzdiņu. Putniņš domā tam savu likteni pastāstīt; tas paceļas un dzied: "Man jāceļ ķīvītis, ar māti ķīvītis, jo māte mani nogalināja, tēvs nezinot kauliņus noskrubināja, bet māsiņa, labā māsiņa, ielika kauliņus ligzdiņā, ķīvītis jāceļ ķīvītis!"
Zelta vedējam laukā dziesmiņa varen patīk, viņš iedod putniņam zelta cepuri. Otrā dienā brauc gar ligzdiņu zelta vaiņagu pinējs. Putniņš stāsta ir tam savu likteni: "Man jāceļ ķīvītis, ar māti ķīvītis, jo māte mani nogalināja, tēvs nezinot kauliņus noskrubināja, bet māsiņa, labā māsiņa, ielika kauliņus ligzdiņā, ķīvītis, ķīvītis, jāceļ ķīvītis!"
Vaiņagu pinējam jaukā dziesmiņa varen patīk, viņš iedod putniņam zelta vaiņagu. Trešā dienā brauc gar ligzdiņu dzirkalis. Putniņš stāsta ir tam savu likteni: "Man jāceļ ķīvītis, ar māti ķīvītis, jo māte mani nogalināja, tēvs nezinot kauliņus naskrubināja, bet māsiņa, labā māsiņa, ielika kauliņus ligzdiņā, ķīvītis, ķīvītis, jāceļ ķīvītis!"
Dzirkalim jaukā dziesmiņa varen patīk, viņš iedod putniņam dzirnu akmeni.
Nu putniņš paņem zelta cepuri, zelta vaiņagu, dzirnu akmeni un laižas uz tēva māju. Jumta galā tas atkal dzied: "Man jāceļ ķīvītis, ar māti ķīvītis, jo māte mani nogalināja, tēvs nezinot kauliņus noskrubināja, bet māsiņa, labā māsiņa, &127;ielika kauliņus ligzdiņā, ķīvītis, ķīvītis, jāceļ ķīvītis!"
Mājinieki, jauko dziesmiņu sadzirdējuši, iznāk klausīties. Te
putniņš plaukt! uzsviež niknajai mātei dzirnu akmeni uz galvu; bet tēvam uzliek zelta cepuri un māsai zelta vaiņagu. Aizlaizdamies tas vēl dzied: "Tas bij ķīvītis, ar māti ķīvītis!"Ļaudis putniņu iesauca par "ķīvīti". Un vēl šodien tas riņķo gaŗām gājējiem ap galvu un sauc: ķīvītis!
Tā izcēlusies ķīvīte.