8. A. 720. K a l n i ņ u J ē k a b s O z o l n i e k o s. R. N. V. R. Kr. LP. VII, II, c.

Kādam vīram nomirusi sieva un palikuši divi bērni: zēns un skuķis. Tēvs apprecējis citu sievu-raganu, ļoti niknu. Kādu dienu, kad tēva nebijis mājā, nokāvusi pamāte zēnu un izvārījusi pusdienā. Meitene pārnākusi no lauka un ieraudzījusi asiņu peļķi, teikusi: "Vai, memmiņ, kāda asiņu peļķe pie brālīša šūpuļa!"

Pamāte atbļāvusi : "Klusi, maita, turi muti! bērns gul šūpulī!"

Pamāte ielikusi gaļu podiņā, likusi meitenei; lai to aiznes uz lauka tēvam. Tēvs noskrubinājis visus kauliņus; meitene kauliņus salasījusi, ielikusi ķīvītes digzdiņā, kur viņus ķīvīte izperējusi !

Kādu dienu atlaidusies ķīvīte pie tēva mājiņas un saukusi: "Pamāte mani nokāva; tēvs manus kauliņus noskrubināja; māsa manus kauliņus salasīja, ielika ķīvītes ligzdiņā; ķīvīte mani izperēja - ķīvītis! Nāc! tētiņ, ārā!"

Tēvs izgājis un ķīvīte uzsviedusi tam zelta cepuri galvā. Otru dienu atlaidusies atkal ķīvīte un saukusi: "Pamāte mani nokāva; tēvs manus kauliņus noskrubināja; māsiņa manus kauliņus salasīja, ielika ķīvītes ligzdiņā; ķīvīte mani izperēja; nāc, māsiņ, ārā!"

Māsa izgājusi un ķīvīte tai uzsviedusi zelta kroni galva! Trešā dienā atlaidusies atkal ķīvīte un saukusi: "Pamāte man nokāva; tēvs manus kauliņus noskrubināja; māsiņa manus kauliņus salasīja, ielika ķīvītes ligzdiņā, ķīvīte mani izperēja; nāc, pamāte, ārā!"

Pamāte arī iet steigšus ārā, lai ,dabūtu kādu dāvanu; bet ķīvīte tai uzsviedusi dzirnu akmeni uz galvas un nositusi. Tēvam un māsai klājies visu mūžu labi.