9. A. 720. A. Ķ i r s e J e l g. a p r. R u b a s p a g. J. A. J a n s o n a k r.

Reiz dzīvojusi viena saimniece, kuŗai bijušas divas meitas: pameita un īstā meita. Īsto meitu saimniece ļoti mīlējusi, bet pameitu, kas bijusi vēl maza, visādi spīdzinājusi, un likusi tai visgŗūtākos darbus strādāt. Tomēr pameita arvienu bijusi ļoti laipna

un ar prieku paklausījusi sīvo pamāti. Reiz pamātei pietrūcis gŗūto darbu. Tā ilgi gudrojusi, kā nu atkal pamocīt pameitu. Beidzot sadomājusi, ka vislabāki būtu no tās pavisam atsvabināties. Tūlīt iekurinājusi krāsni un iešāvusi nabaga meiteni cepināt. Pēc kāda laika izrāvusi cepeti no krāsns un sagriezusi gabalos. Tad likusi īstai meitai aiznest to uz lauku, darbiniekiem launagā. Strādnieki, ilgi gaļu neēduši, brīnījušies, kā saimniece iedomājusies gaļu dot. Gardu muti apēduši visu, izņemot kaulus, kuŗus atstājuši turpat tīrumā. Drīzi pienācis vakars. Mājās pārgājuši, tie dabūjuši zināt pameitas likteni. Nobēdājušies, tie griezušies atpakaļ uz tīrumu, lai paglabātu meitenes kaulus. Liels bija viņu brīnums, kad kaulu vietā tie redzēja pameitu sveiku un veselu sēžam. Jautri tie atgriezušies mājās. Neganto saimnieci tie aiz dusmām nogalinājuši, bet par saimnieci iecēluši pameitu. Tad pameitai nodzēruši bagātīgas kāzas, pēc kuŗām tā dzīvojusi ļoti laimīgi.