10. A. 720. S k o l n i e k s F r. O z o l i ņ š K r ā s l a v ā.

Reiz dzīvoja vīrs ar sievu un viņiem bija divi bērni: viens dēls un otra meita. Viņi vēl bija gluži mazi, kad nomira māte. Māte priekš miršanas pieteica savam vīram, lai viņš otrreiz vairs neprecētos, bet vīrs to bija pavisam piemirsis un apprecējās otrreiz un otra sieva bija ragana. Ragana mātes bērnus neieredzēja un visādi nīda. Viņa gribēja šos mazos bērniņus nogalināt.

Vienu dienu ragana izlikās par slimu. Viņa nobūra puisēnu par aitiņu un lika vīram, lai to nokaunot, tad viņa palikšot vesela, kad apēdīšot aitiņas gaļu.

Meitiņu viņa sūtīja vienmēr pie akas linus sprēst. Meitene sprēzdama, nejauši iemeta spolīti akā. Meitiņa ienāca istabā un žēlojās par savu nelaimi. Ragana tūlīt pavēlēja meitenītei dabūt to spolīti, kas bija iekritusi akā. Meitene aizgāja uz aku un gribēja izvilkt noslīkušo spolīti, bet vilkdama pati iekrita akā un noslīka.

Puisēns, redzēdams, ka viņam arī būs gals, sāka dziedāt: "Pamāte ragana nažus trin, podus vāra, grib mani kaut."

Ciema ļaudis, to dzirdēdami, atskrēja šurp izglāba nelaimīgo puisēnu. Viņi pajēma ļauno raganu pie matiem un piesēja to zirgam pie astes. Zirgs nu skrēja pa laukiem un mežiem un nosita nikno raganu.