11. A. 720. R. T a b i n e R ē z e k n e s V i ļ ā n o s.

Vīnam saiminīkam nūmyra sīva un atstuoja divi bārnus: puisīti un meitini. Saiminīks gon žāluoja bārnus, bet pats nazynuoja, ka pajēmja rogonu sīvu. Tai ari beja sova meita, bet taida nagleita, dusmīga, ļauna, kai jau i rogonas bārns.

Bet buorinīte beja skaista, lenīga, mīļa un struodīga. Vysi ļauds mīļuoja buorinīti, bet rogonas meitu nā. Rogona par tū dusmuojās, izgudruoja vysaidas nabyutības, apmaluoja buorinīti un vīnumār runuoja veiram, lai tys vad sovu meitu prūjom, bet tāvs naklausīja.

Tad rogona iztacynuoja osu nazi, un, cikom veirs un buorines tāvs beja pi dorba, tikom jei nūkova buorinīti, sakopuoja gobolim, izcepja un devja veiram ēst. Poša ari ēdja un baruoja sovu meitu. Un tikai bruoļs buorins tuos gaļas naēdja. Jis zynuoja, ka tei ir muosas mīsa, bet stuostīt tāvam nadreikstēja.

Pēc pušdīnem rogona salasīja vysus kauliņus un sasvīdja akmiņu čupā. Te atskrēja mozs putniņš cizs, atsarada uz kauliņim un izperēja raibu putniņu. Tys tryukos; gauži aizkyukuoja un nūskrēja prūjom.