13. A. 720. Z v a i g ž ņ u A n d ž u s Ē r g ļ o s. Etn. I, 1891. LP. IV, 96, 19, 3.

Tēvs mani nosita, māte apēda,

Izmeta kauliņus pa pirts lodziņu;

Mīļā māsiņa salasīja,

Ielika baloža ligzdiņā.

Balods mani izperināja; iztecēju saulītē -

Iztecēju saulītē, kā cielaviņa,

Ar gludu galviņu, ar baltu mutīti ,

Uzvēlu tēvam mazo bluķi,

Uzvēlu mātei dzirnu pusi,

Es mīļai māsiņai - uzsedzu vilnainīti

P i e z ī m e. Lai arī šī pasaka ir ienākusi pie mums no Vācijas, tomēr aizjemšanās ir jau diezgan sen notikusi, par ko liecina arī šī romance kas var būt vecāka pat par prozas variantiem. P. Š.