1. A. 725. O. K i r š t e i n s K r o n a M i s ā. LP, IV, 44 (8, 2).

Reiz vienam bagātam tirgotājam bija ļoti gudrs dēls: viņš prata putnu valodu. Vienu rītu dēls mazgā muti laukā pie ābeles un mazs putniņš ābelē sāk jauki dziedāt. Tēvs prasa dēlam: "Saki, ko tas putniņš dzied?"

"Viņš dzied: ka tad, kad būšu izaudzis liels, mana māte stāvēs ar ūdens trauku man priekšā un tēvs ar dvieli pakaļā."

"Tad man, tik bagātam vīram, lai pienāktu reiz tā diena, kuŗā paša dēls jāapkalpo; nu to tik ne!"

Un tūliņ tēvs savās dusmās liek dēlu uzsiet uz dēļa un ielaist jūŗā. Bet dēls uz sava dēļa laimīgi aizpeld pa jūŗu līdz vienam kuģim. Kuģa ļaudis izglābj to un nodod kapteinim. Kapteinim nav neviena bērna, tādēļ paņem šo bērna vietā.

Bet drīz pēc tam tas pats putniņš atlaižas jūŗā, nosēžas uz masta un atkal dzied. Kapteinis iesakās: "Diezin, ko tas putniņš te sadzied? Kaut jeb kāds saprastu to!"

"Es saprotu, ko viņš dzied," dēls atsaka, "viņš dzied, ka mūsu kuģim nāk liela, liela zivs pretim, ja neizvairāmies, pagriezdami kuģi uz šo pusi, tad zivs ierīs visu kuģi."

Jā, un pareizi : līdz ko kuģis tādu gabalu sāņus - zivs aizpeld gaŗām, ka nožvākst vien. Kapteins pilns prieka nezin kā nu dēlu par tādu labumu izturēt, kā atmaksāt. Bet dēls tik atbild: "Nāks laiks, nāks atmaksa!"

Pēc kādām dienām putniņš atkal uz masta dzied. "Saki dēls, ko tagad putniņš sludina?"

"Viņš māca, lai tam ķēniņam, kas &127;šā kuģa preci pirks, atdod arī mani, tad būšot atmaksāts."

"Labi, labi, dēls, to dabūsim, ja tik ķēniņš ņems vien."

Pēc kādām nedēļām kuģis aizbrauc pie ķēniņa pilsētas. Kēniņš atnāk preces pirkt un tāpat blakus ieprasās: "Kaptein, kam tas dēls?"

"Tas mans audžu dēls, gudrs puika: nāk pat putnu v alodu itin skaidri."

" Vai akls! tāds man derētu! Vai nevari man viņu atdot?"

"Kālab ne? Pie jums viņam labāki klāsies, nekā te uz kuģa. Dēls aiziet ķēniņam līdz uz pili. Bet šim ķēniņam ir princese, vienīgā mantiniece. Tā, līdz ko dēlu ieraudzījusi, tēvam ap kaklu: "Mīļo tēt, neliedziet! Man šis jaunais puisis tā patīk, tā patīk es viņu precēšu.

Kālab ne? Viņš jau tas gudrākais visā mūsu valstī: saprot pat putnu valodu, ko taču neviens no mums ne domāt nevar iedomāties."

Un tā nu dēls apņem ķēniņa meitu. Pēc kādiem gadiem jaunais ķēniņa znots pa ausu galiem sadzird, ka viņa vecāki briesmīgā nabadzībā iestiguši. Viņam iežēlojas. Un tā tūliņ liek zirgus sajūgt, paņem savu sievu un brauc gar jūrmalu vien vecākus apraudzīt. Nobrauc tai zemē - nemaz vecākus sadzīt; beidzot atron tos pirtī.

Tēvs, māte, ieraudzījuši tik lepnus zirgus, tādu zelta aizjūgu, nemaz saprast, ne arī iedomāties, kas tie par ciemiņiem. Bet dēls nestāsta vis tūliņ, viņš tik kaulējas, vai nevarot naktsmāju dot. Šiem tas par lielāko godu - tūliņ abām rokām nezin, kā saņemt, ko cienāt.

No rīta agri, jo agri, kamēr augstmaņi vēl guļ, māte berž mazgājamo trauku, tēvs rullē dvieli; un līdz ko šie acis paplētuši, te māte ar mutes ūdeni klāt, tēvs ar dvieli pakaļ: vai augstie ciemiņi negribot muti mazgāt?

"Kālab ne? Pag, pag, tūliņ!"

Dēls nomazgājas, noslaukās, bet tad arī ilgāki vairs nevar nociesties: "Tēt mīļais, māmiņa labā, redziet, ka putniņa dziesma piepildījās. Es esmu jūsu dēls, tā mana sieva, ķēniņa vienīgā meita. Man klājās labi, jums turpretim sūri, gŗūti - nāciet mums līdz un dzīvojiet manā pilī."

Tēvs, māte apkampj dēlu un raud: lai piedodot, ko viņi grēkojuši. Dēls arī piedod un aizved vecākus sev līdz.

P i e z ī m e. K. Žiema Mēžotnē. LP, VII, II, 2l, l, 3. Viens ķēniņš sapņojis: viņa dēls viņu ar šķēpu noduršot, ja neievaldišot. Dēlu saukuši par Bavu. Tad ķēniņš Bavu ieslēdzis pagrabā 7 gadi. Pagrabā dēls palicis tik stiprs ka izplēsis sienu, iznācis pasaulē un aizgājis. Gājis - iemaldījies muklājā; bet viņš noliecis resnus kokus par laipām, izkūlies no muklāja, aizgājis līdz jūrmalai un aizbraucis ar kuģi uz svešu ķēniņa valsti. Šim kēniņam viņš izkaŗo kaŗus un dabū par to viņa meitu par sievu. [Viņš nu aiziet pie sava tēva ciemā un noder mieru]. L. P.