Nekā darīt - sāk stāstīt, ka esot redzējis ērmīgas lietas: tēvs nesis viņam uz labā pleca dvieli un māte nesusi: zelta bļodā ūdeni. Viņš esot nomazgājies, noslaucījies un tad māte paņēmusi bļodu, tēvs dvieli un aizgājuši.
Ķēniņš, to dzirdēdams, paliek tīri bērns; viņš prāto, gudro cauru dienu, ko tāds sapnis nozīmētu. Beidzot ķēniņiene iesakās: "Ko nu citu? Pēcdienās dēls atņems tev valdību un mums abiem viņš būs jāapkalpo."
"Vadzi, tu uzminēji, tā tas patiesi saprotams! Bet to ne! Lai labāk mans dēls tad mirst, nekā padara man tādu &127;kaunu." Un no rīta ķēniņš pasauc sulaini, lai aizved viņa dēlu mežā
nomaitāt; bet lai pārnes par pierādījumu, ka patiesi nomaitāts, dēla acis un mazo pirkstiņu. Sulainim gan netīk tāds darbs, bet ko darīsi, kad ķēniņš pavēl? Mežā ķēniņa dēls gauži lūdzas sulaini nemaitāt viņu. Sulainim laba sirds - paliek arī žēl, tomēr bail atkal, ka dēls kādreiz nepārkuļas mājā un tad pašam nelabi. Beidzot iešaujas labs padoms prātā: viņš būšot nomaitāt to sunīti, kas līdz atskrējis, un izņemt sunītim acis; tik mazais pirkstiņš būtu nocērtams dēlam, vairāk nekā. Tomēr, lai dēls neiedomātos uz mājām bēgt, sulainis izlīdzas tā: uzdabū kaut kur vecu mucu, iebāž tur dēlu; ,nostīpo vēl labi cieti un tik atstāj spundu vaļam, ka nenoslāpst. Pāriet mājā: ķēniņam ne jausmas, ka tās sunīša acis. Tā paliek.
Bet mucā dēlam moku diezgan: ēst gribas, laukā nevar tikt - nekā iesākt, nekā līdzēties, tik atliek izraudāties. Sāks nu raudāt - troksnis mucā atskan pa puspasauli, pa visu mežu. Vilki, izdzirdējuši, sāks tik ap mucu kopā lasīties. Sanāk liels, liels bars un klausās un brīnās. Šie labi nomana, ka iekšā kaut kas dzīvs kušņājas, bet nevar klāt tikt: gan bāž purnu pie spunda cauruma, gan rauga ar mēli kacēt - ne un ne. Beidzot viens vilks grūdīs asti spunda caurumā un maisīs ar to pa iekšu; bet dēls noķeŗ asti abām rokām un tura atspēries. Vilks mana, ka labi nav, sāk, vadzi, skriet uz priekšu; muca pakaļ un dēls tik tura, lai zaļš ap acim metas. Citi vilki, to paredzējuši, aiziet kā putenis; bet šim, nabadziņam, nu vēl vairāk balles; un jo nu bailes, jo nu skrien mēli izkāris. Beidzot, nezin, kā, pret vienu priedi klaukt! noiet muca un šķīst gabalu gabalos. Dēls izlec tik vesels kā pauts un skatās, kas nu bija, kas nebija; bet par to laiku vilks, nabadziņš, iekampj pilnu muti sūnu un nosprāgst, tāpēc ka pārskrējies.
Nu dēls iet pa mežu maldīdamies, un uziet niedrīšu puduri. No tām izmauc stabulīti, lai īsāks laiks. Beidzot uziet mazu mājiņu, kur dzīvo divi akli vecīši. Dēls lūdzas pieņemt viņu maizē. Vecīšiem bērnu nav, tiem Dievs augstais, ka šis atnācis. No rīta vecīši saka: "Dēliņ, vai neiesi drusku bucīšus paganīt? Varētu gan; tik nelaid tur ābeļu dārzā, tur raganas piemīt; ja laidīsi raganas uzburs tevim aklību tāpat kā mums."
Labi - iziet ganos. Bet dēls neklausa; dzen un dzen bucīšus ābeļu dārzā. Necik ilgi - ragana klāt :
"Kas tev te vēlēja ganīt?"
"Kur nu vēlēja - drīzāk nevēlēja, nekā vēlēja, bet lai nu kā - atvēli tik man par to, ka te ganu vienu jandaliņu uzpūst." Dēls izrauj savu stabulīti un pūš ; bet raganai tūliņ, vai grib
vai ne, jālec kā trakai. Lec, lec labu laiku - cik ilgi lēksi nokrīt gar zemi elsdama, pūzdama. Bet dēls ar rungu klāt: "Maita tāda! Vai neteiksi, kur vecīša acis, kur vecenītes acis?"
"Teikšu, teikšu, nesit, nesit! Vecīša acis kambarī ar lūciņu pie vadža piesietas vecenes acis istabā uz loga."
Labi. Dēls iebāž stabulīti kabatā un dzen bucīšus mājā. Vecīši izlien pretim, sagaida un grābsta bucīšiem gar vēdaru, sacīdami: "Vai, dēliņ, tu taču esi ganījis ābeļu dārzā, ka tik pieēduši mūsu bucīši."
Dēls neko.
Otrā dienā dzen atkal bucīšus ganīt. Vecīši izlien pa durvim un brīdina: "Dzen bucīšus tepat pavārtītē, nedzen ābeļu dārzā var nelabi klāties, negani arī pārāk ilgi, šodien vēl pirts jāizkurina un rītu jābrauc uz brīnumu dzīŗām!"
Bet dēls neklausa - dzen un dzen bucīšus ābeļu dārzā. Necik ilgi - ragana klāt: "Kas tev te vēlēja ganīt?"
"Kur nu vēlēja - drīzāk nevēlēja, nekā vēlēja; bet lai nu atvēli man tik vienu jandāliņu uzpūst."
Dēls knaši izrauj stabulīti un pūš; bet raganai jālec kā trakai. Izlecas labu laiku - cik ilgi leksi - nokrīt gar zemi elsdama pūzdama. Bet dēls ar rungu klāt. "Vai neteiksi, kā var vecīšus redzīgus dabūt?"
"Teikšu, teikšu, nesit, nesit! Tur manā istabā uz loga būs zāļu pudelīte ; apsmērē pirtī uz lāvas vecīšu acis, iebāz acis acu vietās - būs redzīgi."
Dēls aiztek uz raganas istabu un grib zāles ņemt. Bet tur tikdaudz bērnu, tik daudz bērnu - tie zāles nedod. Dēls apsit bērnus, tad pagrābj zāļu pudelīti un steidzas pie bucīšiem mājā dzīt.
Pārdzen - vecīši pretim, apbrauka bucīšiem vēderus un saka: "Vai, dēliņ! tu esi ganījis atkal tur!"
Bet dēls neko ; viņš ielaiž bucīšus un steidzas pirti kurt. Un līdz pirts gatava - tūliņ aicina vecīšus pērties. Papriekšu uzkāpj vecītis uz lāvu. Dēls mudīgi appeŗ acis garā, aplaista ar zālēm, iebāž acu vietās; vecītis brīnās: "Vai sieviņ! es jau varu oglītes ieraudzīt ! "
Vecenīte saka: "Ved mani arī uz lāvu; varbūt, ka Dievs man arī atdos gaismiņu atpakaļ."
Uzved vecenīti, appeŗ acis garā, aplaista ar zālēm, iebāž acu vietās, vecenīte brīnās: "Vai vīriņ! varu jau pa lodziņu zaļu zālīti redzēt!"
"Es jau arī varu - nu esam veseli!"
No rīta. vecīši ar dēlu brauca uz dzīŗām. Uz ceļa viņi piesaka: "Dēliņ, tur dzīrās visur tu varēsi iet, tik neej tanī astotajā istabā!"
Bet dēls neklausa. līdz ko nobraukuši - tūliņ astotajā istabā iekšā. Ieiet un atron zelta zir-gu, zelta pātagu, zelta apaušus, zelta drānas un suni. Ko nu gaidīt - tā tūliņ apģērbjas, kāpj zirgam mugurā un jāj projām. Vecīši apmana, ka dēla nav vairs. Tūliņ vecais kāpj četri gadi vecam āzim mugurā un steidzas dēlam pakaļ. Bet līdz labi panāk, dēls atgriežas, sacīdams: "Vai tu, āzīti, neatmini, ka es ābolu dārzā tevi ganīju?"
Āzis apstājas, nospraušļojas un neiet ne no vietas. Nu vecītis kāpj seši gadi vecam āzim mugurā un steidzas pakal. Bet līdz labi klāt dēls atgriežas, sacīdams: "Vai tu, āzīti, neatmini, ka es ābeļu dārzā tevi ganīju?"
Bet āzis neklausa, dodas priekšā un notura dēla kumeļu. Tagad vecītis saka: "Es tev vairāk būtu iedevis, kam bēgi! Bet kas bijis, bijis, tagad klausies! Tur būs priekšā nabaga drānas, tās tu apvelc; tad būs lāča āda, to apvelc zirgam; tad būs čūskas nomauka, to apvelc pātagai ; tad gadīsies muiža. Tai gaŗām tek 7 asis plata, 7 asis dziļa upe. Kas tur var pārjāt, tam ķēniņš muižā atdos savu meitu par sievu."
Dēls patencina par padomu un aizjāj. Viss gadās, kā vecītis teicis, un viņš arī izdara visu, kā vecītis mācījis. Līdz ko upei pārjājis, te &127;audis pretim: "Ķēniņa znots pārjājis, ķēniņa znots gadījies!"
Bet ieraudzījuši, ka šim tādas drānas mugurā, gavilētāji piepēši nolaiž acis, norūkdami: "Tāds nabags!"
Bet ķēniņa meita iznāk jājējam pretim, sacīdama: "Kāds man nolemts, tādu ņemšu, kaut arī nabaga drēbēs."
Un nu bija kāzas, nu sadzīvoja vareni. Pa kāzām, tad ļaudis tik atvēra acis, kas ķēniņa znots bija īsteni par vīru.
"Vai akls! kāds nu parādījās; zelta zirgs, zelta drēbes, kas to būtu domājis, kad viņš atjāja? Zirgs bij pēc lāča, pātaga pēc čūskas un pats pēc gatava nabaga."
Pēc kāzām jaunais ķēniņa znots saka uz sievu: "Tagad brauksim, manus vecākus apraudzīt!"
"Jā, bet mēs jau nezinām ceļu."
"Lai, lai, man tāds suns; tas tecēs pa priekšu un mēs tik brauksim."
Tā notiek. Aizbrauc pie tēva, tēvs iztek pretim brīnīdamies, kas tie par augstiem viesiem: zelta zirgs, zelta drēbes, zelta apauši, zelta pātaga. Vecais ietek pie ķēniņienes: "Diezin, kā nu uzņemsim, ar ko nu pacienāsim? Tu redzi, kādi augsti, vareni ciemiņi, sabraukuši. Kur mēs? Mēs jau pazūdam viņu priekšā."
"Nekas, nekas - būs labi! Ēdināsim ar labākiem ēdieniem , guldināsim labākajās gultās." Labi. No rīta ķēniņš saka: "Vadzi, apkalposim paši augstos viesus, tas viņiem labāki patiks; še nes tu zelta bļodā mutes ūdeni, es nesīšu dvieli."
Labi. Bet līdz ko nomazgājušies, te dēls iesakās: "Tēt, māmiņa, redziet kā nu viss piepildās. Viens no jums ienesa ūdeni, otrs dvieli. Es esmu jūsu dēls, paskataities, kur vēl mazā pirkstiņa trūkst, ko toreiz sulainis nocirta."
Tēvs, to padzirdējis, paliek kā stabs; viņš krīt dēlam ap kaklu, lai piedodot viņa grēkus. Dēls arī piedod un tad saka: "Vai nenotika, kā es sapņoju?"