Vienam ķēniņam 3 bērni : 2 dēli un 1 meita. Visiem trijiem katru rītu jāstāsta tēvam, ko izgājušā naktī sapņojuši. Jaunākais dēls stāsta arvienu pirmais; bet vienā rītā tas negrib stāstīt. Kad beidzot tēvs ar varu uzstāj, tad nabadziņš stāsta ar', un proti: tēvs, ķēniņš, būšot savu dēlu pats kādreiz apkalpot, ienesdams sudraba bļodā acu ūdeni un zelta kausā dzērienu. Ķēniņš, tādu sapni dzirdēdams, sadusmojas un domā: viņš, liels izaudzis, atņems man valdību un iecels mani, vecu vīru, par savu sulaini. Likšu labāk to pie laika aizvest tālā, lielā mežā un palaist tur, lai ne mūžam manu pili neatrastu.

Kā domājis, tā darījis. Ķēniņa dēls nu neēdis maldās ilgi jo jo ilgi pa mežu. Lai varētu pārtikas sadabūt, tas nolauž lielu rungu, ar kuŗu laimējas stirnu nosist. Bet stirnu ēdot, tam pierodas biedrs lācis: Šis cepeti saozdams, čāpo pa ceriem klāt. Ķēniņa dēls atdod pusstirnas lācim un lācis aiz pateicības parāda tam būdiņu, kuŗā divi akli veči dzīvo. Veči pieņem viņu bērna vietā un liek bucīšus ganīt, cieši pieteikdami, lai tikai bucīšus nekad nedzenot tur uz viņu kalnu.

Bet puika neklausīja. Otrā dienā bucīši visu dienu ganās aizliegtā kalnā. Zēns pie tam mierīgi nodarbojas ar stabulīšu maukšanu. Te ap vakaru - kur gadījies, kur ne - liela stipra ragana ar nazi rokā grib zēnu noķert. Bet zēns izvairās un sāk savu stabulīti pūst. No tam raganai gribot negribot jālec, kāmēr apreibst. Tikko ragana apreibusi nokrīt, puika paņem viņas pašas nazi un &127;to nokauj. Lācis visu to noskatās un izlien no krūmiem. Viņš lūdz, lai raganu viņam atdotu, pie kam pasaka, ka kociņš, no kuŗa stabulīte maukta, esot viņa audzināts.

Trešā dienā iznāk tāda pati ragana; bet tai tāpat iziet. Ceturtajā dienā iznāk vēl jo briesmīgāka ragana un draud: "Manas masas tu gan nokāvi, bet no manis nekādā ziņā neizbēgsi!"

Puika uz viņas plukšķēšanu nemaz neklausās un pūš tikai savu stabulīti, lai ragana dabūtu lēkt. Tomēr šī nelec vis riņķī, kā abas pirmajās, bet tikai uz vienu kāju, uz otru kāju. Puika pūš, pūš, kamēr nogurst, bet tā nekrīt un nekrīt. Te lācis no meža ārā un pasviež zēnam lielāku stabulīti, ko pūšot raganai jākrīt gar zemi. Puika tūdaļ grib raganu nokaut, bet šī lūdzas un apsolas visu ko darīt, palīdzēt, ja &127;tikai dzīvu atstāšot.

"Labi, bet tad saki man, kur palika abu vecīšu acis?"

"Pirtī uz palodas," ragana atteic.

"Nu, kā tad lai viņas atkal ielieku?"

"lzkurini pirti, nosēdini vecos uz lāvu, iespied vienu aci, paper ar pirts slotu, iespiedi otru aci, paper atkal ar slotu!"

"Nu, kā lai tieku pie sava īstā tēva?"

"Zem pirts grīdas ir pagrabs, kurā zelta zirgs. Uzlec tam mugurā, tad pārtiksi."

Tā nu ragana izmāca zēnu un tādēļ paliek pie dzīvības. Ķēniņa dēls izdara visu, ko no raganas izdabūjis: vecīši paliek redzīgi un zelta zirgs arī atrasts. Viņš šķīrās no vecīšiem, kā arī no lāča, un pārjāja pie tēva viens, divi.

Tēvs, ieraudzīdams zelta zirgu, domā diezin kāds augsts, bagāts ķēniņa dēls nāk pie viņa ciemoties. Viņa sulaiņi tam izliekas apkalpošanai daudz par zemiem. Nekā darīt, jānes pašam no rīta sudraba bļodā acu ūdens un zelta kausā dzēriens. Dēls nomazgājies, paēdis, padzēris, dodas tēvam pazīstams un nu abi tikai atminas, kas toreiz nosapņots. Vecais tagad atzīst, ka toreiz velti baiļojies un dēlam nepatiesi pāri darījis.