5. 725. 502. 461. J. R u d o v i c s Ci r e č i n i e k o s. LP, IV, 123 (26, 2)

Vienam tēvam bijis viens vienīgs dēls. Tas bijis vienumēr ļoti jautrs. Bet uz vienu reizi dēls palicis tāds ērmīgs: nerunājis nemaz un &127;bēdīgs vien staigājis. Tēvs prasījis, kas viņam noticis. Dēls atbildējis: "Sapņoju ērmīgu sapni, ko nespēju nevienam izstāstīt!"

"Nu man, savam tēvam, taču spēsi!" "Nespēju, ne!"

"Kā var tā teikt?" tēvs sadusmojies un stājis ar varu virsū, lai stāsta; bet dēlis ne un ne. Beidzot tēvs vēl vairāk sadusmojies un pārdevis dēlu vienam citam par vergu, piesacīdams, lai raugot šis uz savu laimi sapni izkrāpt. Pircējs izdarbojies ilgu laiku gar dēlu, bet neteicis un neteicis, ko sapņojis. Beidzot ir tas sadusmojies un vedis dēlu kārt. Tomēr tanī brīdī iegadījies vienam jaunam ķēniņam gaŗām braukt. Tas prasījis, kādēļ dēlu karot. Tā un tā.

"Nē!" ķēniņš atteicis, "tad labāk pārdod viņu man, gan es izdabūšu sapni."

Labi. Ķēniņš mājā samocījies veselu dienu, bet dēls atkal neteicis un neteicis. Par tādu stūrgalvību dēls iemests cietumā. Bet ķēniņam bijusi māsa, tai iežēlojies cietumnieks. Viņa nesusi tam cietumā ēst un skubinājusi, lai tik ēdot droši - brāļa neesot mājā, esot aizgājis uz svešu zemi sievu precēt.

"Vai! tad tavam brālim labi neies! Laid mani no cietuma ārā un dod man vienpadsmit vīru līdz - steigšos viņu glābt!"

Labi! paņēmis vienpadsmit vīrus un gājis taisni mežā iekšā. Gājuši, gājuši - uznākusi nakts, gribējuši uguni iekurt. Biedri nu palikuši žagarus lasīt, bet dēls gājis uguni paraudzīt. Bijis labu gabalu jāiet - nekur uguni sadabūt. Beidzot taču pamanījis mazu uguntiņu un steidzies klāt. Tur atradis divus zēnus, kas plūkušies. bet pašā uguntiņas malā redzējis zelta čupiņu un virs tās cepuri.

"Ko kaujaties?" dēls uzsaucis, "izdaliet zeltu uz pusi, nekausities vairs."

"Mēs nekaujamies zelta dēj - kaujamies tās cepures dēļ, kas virs zelta. Tā ir tāda: ja uzliek galvā, tūliņ paliek neredzams. Izspried, kam cepure jādabū!"

"Labi, es šaušu viņā kokā. Kuŗš ātrāk no jums lodi atnesīs, tam viņa piederēs!"

Zēni aizskrējuši abi reizē pie koka, abi reizē nogrābuši lodi un tādēļ kāvušies atkal. Dēls nevarējis sagaidīt kavēkļus atpakaļ, tādēļ paņēmis pats cepuri ar visu zelta čupiņu un aizgājis pie saviem biedriem. Otrā dienā gājuši tālāk. Vakarā gribējuši atkal uguni iekurt. Biedri lasījuši žagarus, šis gājis uguni meklēt. Atradis atkal tāpat kā vakar: mazu uguntiņu, pie uguntiņas zelta čupiņu, bet virs zelta čupiņas taurīti. Divi zēni atkal plūkušies līdz asinīm.

"Ko kaujaties?" dēls uzsaucis, "izdaliet zeltu, nekausities vairs ! "

"Mēs nekaujamies zelta dēļ! - kaujamies tās taurītes dēļ, kas virs zelta. Tā ir tāda: jā papūš, tūliņ viss gadās, ko vien vēlies. Izspried, kam taurīte jādabū!"

"Labi! Es sviedīšu akmeni mežā. Kuŗš ātrāk no jums akmeni atnesīs, tam viņa pieder!"

Zēni abi reizē noskrējuši pie akmeņa un tādēļ bijis atkal jākaujas. Dēls negaidījis ilgāk, paņēmis taurīti ar zelta čupiņu un aizgājis pie saviem biedriem.

Trešā dienā gājuši tālāk. Vakarā gribējuši atkal uguni iekurt. Biedri lasījuši žagarus, šis gājis uguni&127; meklēt. Atradis atkal mazu uguntiņu. Pie uguntiņas bijusi zelta čupiņa, virs čupiņas sega un divi zēni plūkušies līdz asinim.

"Ko kaujaties?" dēls uzsaucis, "izdaliet zeltu, nekausities vairs!"

"Mēs nekaujamies zelta dēļ, kaujamies tās segas dēļ, kas virs zelta. Izspried tu, kam sega jādabū! Viņai ir tāda vara: uzkāp virsū, tūliņ acumirklī vari notikt, uz kurieni vien vēlies."

"Labi - es bļaušu un kuŗš ātrāk no jums manu balsu atnesīs, tam viņa piederēs!"

Dēls ilgi izgaidījies zēnus ar balsu atpakaļ - nevarējis taču sagaidīt, tādēļ paņēmis pats segu ar visu zeltu un aizgājis pie biedriem.

No rīta dēls ar saviem biedriem uzkāpuši uz segas un tad vēlējies, kaut būtum tur, kur mūsu jaunais ķēniņš aizgājis sievu precēt. Acumirklī aizskrējuši svešā ķēniņa pilsētā. Dēls tūliņ uzlicis savu cepuri galvā un gājis par neredzamu ķēniņa pilī. Tur sēdējis viņa ķēniņš pie savas brūtes runādami. Brūte teikusi: "Citrīt iesim abi divi laulājamo kleiti meklēt; es dabūšu košu kleiti, bet tev jādabū vēl košāka, citādi nelaulāšos."

Dēls visu noklausījies. No rīta brūte ātri sameklējusi savu kleiti, bet brūtgānam nemaz nevedies. Dēls nu viņam izlīdzējis: uzlicis cepuri iegājis brūtes istabā, paņēmis brūtgānam košo kleiti un atlicis kaut kādu vietā. Paņemto kleiti tūliņ iedevis brūtgānam piekodinādams: "Kad ieej pie savas brūtes, tad saki, lai viņa rāda savu kleiti papriekšu, citādi ne."

Brūtgāns tā darījis un viss izdevies labi. Bet nu brūte teikusi: "Citrīt iesim abi divi laulājamās kurpes meklēt: Es dabūšu košas kurpes, bet tev jādabū vēl košākas, citādi nelaulāšos."

Dēls visu noklausījies. No rīta brūte ātri ātri sameklējusi savas kurpes, bet brūtgānam nemaz nevedies. Dēls atkal izlīdzējis: uzlicis cepuri, iegājis par neredzamu brūtes istabā, paņēmis brūtgānam košās kurpes un atlicis kautkādas vietā. Paņemtās kurpes tūliņ iedevis brūtgānam, piekodinādams: "Kad ieej pie savas brūtes, tad salki, lai viņa rāda savas kurpes papriekšu, citādi ne."

Brūtgāns tā darījis un viss izdevies labi. Bet nu brūte teikusi: "Citrīt iesim abi divi drānu birstes paraudzīt, ka var uz kāzām drānas iztīrīt. Man būs koša birste, bet tev vajaga košākai būt, citādi nelaulāšos."

Dēls visu noklausījies. No rīta brūte gājusi uz jūrmalu; dēls uzlicis cepuri un gājis par neredzamu pakaļ. Jūrmalā brūte lūgusi: "Mīļais papiņ! nāc ārā!"

Tūliņ ūdens atvēries un vecs velns iznācis malā, prasīdams: "Meitiņ, ko tu gribi?"

"Gribu no tavas galvas pāŗa matiņus drānu birstei. Ja tu man nedod, tad esmu beigta."

Vecais bijis ar mieru. Brūte saņēmusi ar diviem pirkstiem matus un izrāvusi tādu drusku; bet dēls, neredzams, sagrābis ar visu sauju un izrāvis labu riekužu. Vecais nejauki saīdzis un pļunkt! ielēcis ūdenī lādēdamies. Brūte nu taisījusi savu birsti, bet neiznācis nekas - matu bijis par maz. Dēls taisījis brūtgānam birsti un iznākuši varena, tādēļ, ka matu bijis pa pilnam. Nu iedevis birsti brūtgānam, sacīdams: "Nerādi savu birsti pa priekšu, lai viņa rāda, citādi ne!"

Brūtgāns tā darījis un viss izdevies ļoti labi. Bet tagad brūte teikusi: "Tik tālu viss kārtībā; tik pagādā vēl laulībām stabulniekus un tauriniekus tādus, kādu nekur nav, tad laulāšos."

Dēls visu noklausījies. Viņš izgājis laukā pie saviem vienpadsmit biedriem papūtis savu taurīti un vēlējies: kaut maniem biedriem būtu tādas stabules, tādas taures, kādas nevienam nav. Tūliņ viss gadījies un šie vienpadsmit stabulējuši, ka plīsis vien.

Bet nu brūte teikusi: "Tagad tik tālu viss kārtībā; tik pagādā vēl priekš laulībām to, ka visi meža koki zied, tad laulāšos."

Dēls noklausījies. Viņš izgājis laukā, papūtis savu taurīti un vēlējies: kaut mana ķēniņa kāzu dienā visi meža koki izziedētu." Tūliņ, tā gadījies: ziedējušas egles, ziedējušas priedes, viss viss balts vien bijis.

Tagad brūtei neatlicies cits nekas - bijis jālaulājas. Labi. Pēc kāzām dēls uzsēdies ar saviem biedriem uz segas un pārlaidies mājā pie ķēniņa māsas, saukdams: "Izlīdzēju tavam brālim, nu varu iet atkal savā cietumā. Bet kad viņš ar savu jauno sievu pārronas, tad tu piemini viņam, ka viens cilvēks cietumā smok."

Ķēniņa māsa apsolījusies.

Nu pārbaucis ķēniņš itin priecīgs un stāstījis, ka viņam viens cilvēks no laba prāta visur izlīdzējis, bet beidzot nozudis, kā ūdenī. Māsa klausījusies, klausījusies tādu laiku, beidzat ieminējusies par to cietumnieku, ko projām braukdams ieslodzījis. Ķēniņš atteicis: "Tas labi&127;, ka atminēji! Kur viņš ir, lai nāk priekšā!"

Dēls atnācis. Ķēniņš prasījis: "Nu vai nu gribi man savu sapni izstāstīt?"

"Jā, tagad gribu! Es sapņoju, ka vienam ķēniņam brūtei bija jārauga koša kleite. Viņš nevarēja atrast, es viņam palīdzēju. Es sapņoju, ka viņam bij jārauga brūtei košas kurpes, arī tās palīdzēju atrast. Es sapņoju, ka viņam bij jārauga brūtei drānu birste, arī to palīdzēju atrast."

"Diezgan, diezgan!" ķēniņš iesaucies, "tagad pazīstu tevi. Kas to būtu domājis, ka tu man izlīdzēsi? Še, par atmaksu, mana māsa par sievu; izdalīšu savu valsti uz pusi: vienu tev, vienu man un dzīvosim kapā, kā brāļi!"

Dēls apprecējis ķēniņa māsu un dzīvojis laimīgi.