6. A. 502. 518. 275. Ģ e r b e ŗ u J ā n i s B a l g a l ē. LP, IV, l26 (26, 3).
Vienam tēvam trīs dēli. Vienreiz tēvs iedomājies izzināt,
kuŗš no viņa dēliem vislaimīgāks kļūšot. Bet kā lai&127; to izzina? Sadomājis pie burvja iet pēc padoma. Noiet turp - burvis saka: "Ņem trīs miežu maizes un noliec nākošu nakti katram dēlam vienu apakš pagalvja, tad dēliem parādīsies sapnī visa nākamība."
Labi - vecais tā dara. No rīta tikko dēli piecēlušies, tēvs tūliņ uzstāj, lai stāstot savus sapņus. Abi vecākie dēli labprāt izstāsta, ko sapņojuši, bet jaunākais ne par ko. Tēvs gan izrunājas apkārt ar labu, bet ne un ne; uzsauc arī ar dusmām, bet ne un ne. Beidzot domā stūrgalvi iebaidīt, vezdams uz upi slīcināt, ja vēl neteikšot, bet ne un ne, lai slīcina, ja patīk, desmitreiz.
"Vai tie nav nagi?" vecais nopūšas, "par koka vērdiņu es tevi, patgalvi, kuŗam katram atdotu, ja tik kāds ņemtu."
To teikdams, vecais pagriežas uz otru pusi un ierauga svešu kungu gaŗām braucam. Bez vienas runas tēvs piedāvā tam savu dēlu par sieku naudas. Svešais domā: "Gan es viņam to sapni izkrāpšu!" - un salīgst. Tomēr nekā - bija izsvaidījis savu sieku tikpat kā zemē : dēls nestāsta - sit viņu nost. Nekā darīt - atdevis ķēniņam stūrgalvi. Ķēniņš domā: "Nu, kad es viņam labi uzstāšu, gan tad izstāstīs visus sapņus!" Bet gaidi vesels: dēls tik pasmīn vien un nestāsta vis. Tas ķēniņam nebija pa prātam, dusmās liek dēlu iemūrēt viscaur mūrī, tik galvu vien ārā, un nosaka, ka nevienam cilvēkam nav brīv pie iemūrētā piesisties, nedz arī notālu sarunāt. Vienīgi tik barības nesējs drīkstot reizi par dienu parādīties un to brītiņu palikt, kamēr iemūrētais paēdināts.
Tā paiet savs laiks. Te vienu dienu dēls ēzdams ieprasās barības nesējam: "Kas šodien ķēniņam par nelaimi? Kamdēļ tāds bēdīgs tur gar pilsdurvim grozās?"
"Ko nu izteikt? Man jau nav brīv ar tevi tērzēt, bet paklusu varu pačukstēt. Ķēniņam brūte šorīt atsūtījusi zosi, lai pateicot, cik zoss veca, citādi pie viņa vairs nenākšot. Ķēniņš, nabags, cauru dienu mocās, gudrodams, bet man liekas, tikpat neizgudros zosij gadus. Kuŗš to lai pateic? Nav jau zirgs, kas pēc zobiem apsveŗams."
"Neteic nekā! Var gan zosij izzināt gadus, tik vajaga mācēt; kā mezgls atraisāms. Saproti, tā: jāpaklāj melna sega ar baltām malām, jāuzbeŗ auzas, un jā]auj zosij ēst. Cik graudu zosij ēdot izkritīs no knābja, tik gadu tā veca; cik graudu paliks uz segas, tik dienu tā veca."
Barības nesējs, to padzirdējis, tūliņ noiet pie ķēniņa stāstīt, kas ar zosi darāms. Ķēniņš aši, aši sarauga melnu segu baltām malām, nobeŗ auzas un cītīgi vien skatās, cik graudu zosij atbirs, cik atliks virs segas. Un re, viens grauds tik atbira no knābja atpakaļ, bet uz segas nepalika nekā - visu noēda. Tā tad zoss bija uz mata gadu veca. Nu aizsūta zosi brūtei atpakaļ un liek pateikt, ka taisni veselu gadu vajaga vecai būt. Brūte atlaiž ziņu: esot gan tā, lai rītu nākot uz precībām, ja gribot. Ķēniņš priecīgs bez gala un nezin ko būtu izdarījis ar barības nesēju par tādu gudrību. Bet, kā tas kādreiz iet, to ķēniņam neviens nesaka, ka iemūrētais tas īstais gudrinieks bijis.
No rīta ķēniņš agri jo agri&127; ceļa jūtīs pie brūtes. Bet vēl varbūt nebija ne nogājis, te iemūrētais ierauga ķēniņa māti pils tuvumā. Dēls lūgšus aicina māti, vai nevarot uz vienu vārdiņu pie viņa atnākt, esot kas teicams. Ķēniņa māte gan īsti negribētu, negribētu - neesot taču brīvu nevienam ar viņu runāt - bet sadomā: ies arī. Noiet pie mūŗa: kas esot, lai sakot ātri!
"Teikšu gan! Jaunais ķēniņš gāja brūti noprecēt, vai ne tā?"
"Nu, un tad?"
"Tad varu tik to pateikt, ka dzīvs nepārnāks, ja nelaidīsit mani no mūŗa viņu glābt."
To dzirdēdama, ķēniņa māte paliek tīri bāla. Un tā tūliņ pēc ļaudim, lai laižot dēlu vaļā, lai steidzoties! Viens, divi - mūris noārdīts. Dēls iznāks no mūŗa, bet vēl neskrien vis ķēniņam pakaļ. Lai gādājot viņam divdesmit trīs palīgus, palīgiem vajagot būt gluži tādā pašā augumā, tādā pašā vaigā, kā viņš, citādi nederot. Ķēniņa māte sasauc visus pavalstniekus un nu meklē un meklē lielajā drūzmā, muļķi palikdami, vajadzīgos divdesmit trīs. Pirmajā dienā jau sadabū kādu pusi, otrā dienā gandrīz jau visi, tik vienu nevar nekur uzķert, trešā dienā, tad lielām mokām, palaimējās beidzot ir to divdesmit trešo atrast.
"Labi!" dēls atsaka "tagad dosimies ceļā. Bet tur nonākdami, citādi jūs nerunāsit, ja kāds ko prasa, kā tikai: "Mēs esam divdesmit četri un mani sauc divdesmit ceturto!"
Šie visādi ar mieru, kā tik vajaga, un tā nu visi aiziet pa ceļu vien taisni mežā iekšā. Iet iet - pienāk vakars. Dēls saka saviem biedriem: "Eita tik uz priekšu un apskataities derīgu vietu, kur pārgulēt; man drusku jāpaiet sāņus, gan jau jūs panākšu."
Labi. Šie aiziet uz priekšu, bet dēls nogriežas sāņus vēl vairāk mežā un ierauga tur augstu kalnu, kur divi milži plūcas. "Kādēļ plūkties? Vai gribat 'kalnu apgāzt?" dēls ieprasās. "Nē, to ne! Kalnu apgāzt var ātri, bet izlīgt, tā gŗūta lieta.
Saki tu pats - te mums no tēva mantots gredzens : ja uzmauc pirkstā un trīs reiz pagroza - vēlies, ko gribēdams, viss tūliņ piepildās. Kutam no mums abiem šis gredzens pieder?"
"Tam, kas viņu nopelnīs! Tādēļ dodiet man šo gredzenu, es metīšu lejā akmentiņu. Kuŗš pirmais akmentiņu atnesīs atpakaļ, tam gredzenu atdošu."
Tā esot labi - lai sviežot vien. Dēls nosviež akmentiņu un šie abi ko māk pakaļ. Noskrien lejā - atkal nelaime : viens kampj, otrs kampj - ne cik ilgi - viens otram, kā suņi, saros iekšā. Šie plūcas, ka čīkst vien; bet dēls domā: "Rauj jūs kociņš! Vai man vaļas ērmus skatīties?" To sacījis, tas aiz iet ar visu gredzenu pie saviem biedriem.
No rīta, gaismiņai svīstot, dēls atmožas - citi vēl krāc un atkal ieiet sāņus mežā. Tur ierauga otru kalnu, kur tādi paši milži plūcas.
"Kādēļ plūkties? Vai gribat kalnu apgāzt raudamies?"
"Nē, to ne! Kalnu apgāzt var ātri, bet izlīgt, tā gŗūta lieta.
Saki pats - te mums no tēva cepure: ja uzliek galvā, paliek neredzams; kuŗam no mums šī cepure pieder?"
"Tam, kas viņu nopelnīs! Dodiet man cepuri; es metīšu lejā akmentiņu; kuŗš pirmais atnesīs akmentiņu man atpakaļ, tam viņa piederēs."
Tā esot labi - lai sviežot vien. Dēls nosviež akmentiņu un šie abi, ko māk, pakaļ. Noskrien lejā - atkal nelaime : viens kampj, otŗs kampj - ne cik ilgi - saros iekšā kā suņi. Dēls domā: "Rauj jūs kociņš! Vai man vaļas ērmus skatīties?" Tas aiziet ar visu cepuri pie biedriem un atron tos vēl guļam.
"Miega pūžņi, vai celsities? Saule jau gabalā!"
Visi divdesmit trīs uzlec no miega un nu iet atkal. Iet iet pienāk pusdiena - jāejot dienas vidū! Bet kamēr šie dienas vidū - dēls atkal ieiet sāņus mežā un ierauga trešo kalnu, kur tādi paši milži plūcas.
"Kādēļ plūkties? Vai gribat kalnu apgāzt plūkdamies?"
"Nē, to nē! Kalnu apgāzt var ātri, bet izlīgt, tā gŗūta lieta.
Saki pats - te mums no tēva mantots tāds zobens, ar ko var pašu velnu nocirst; kuŗam no mums šis zobens pieder?"
"Tam, kas viņu nopelnīs. Dodiet man zobenu; es metīšu lejā akmentiņu; kuŗš pirmais atnesīs akmentiņu man atpakaļ, tam zobens piederēs."
Tā esot labi - lai sviežot vien. Dēls nosviež akmentiņu, un šie abi ko māk pakaļ. Noskrien lejā - atkal nelaime: viens kampj, otrs kampj - ne cik ilgi - ēdas kā suņi. Dēls domā: "Rauj jūs kociņš! Vai man vaļas ērmus skatīties?" Tas aiziet ar visu zobenu pie biedriem un atron tos vēl guļam.
"Miega pūžņi, vai celsities? Saule jau pavakarē!"
Visi saceļas un nu iet atkal. Iet, iet-nonāk pie jūŗas. Šiem pietrūkst padoma; bet dēls klusītiņām pagroza gredzenu, vēlēdamies: kaut būtu visžiglākais kuģis pie rokas! Tūliņ arī gadās. Šie brīnās par to, bet dēls salka: "Kas par visu&127; brīnās; tāds nekur netop. Kāpiet kuģī un laidīsim!"
Labi. Līdz ko visi sakāpuši, dēls pagroza gredzenu un vēlas labu ceļa vēju. Tūliņ pūš arī, un kuģis aiziet, ka viz vien.
Otrā dienā žiglais kuģis pamāk citu kuģi. Šie prasa, diezin kam tāds kuģis piederot.
"Mūsu ķēniņam! Skataities labi - tur jau viņš pats arī uz kuģa grozās. Bet mums jāsteidzas gaŗām, lai nonāktum pirmie pie viņa brūtes:"
Trešā dienā žiglais kuģis jau klāt svešā valstī pie ķēniņa brūtes. Ķēniņa brūte apprasās, kas tādi esot, atbraukdami. "Esam ķēniņa sulaiņi, braucam iepriekš paziņot, aka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni."
Labi, labi, lai tad nākot iekšā, būšot pacienāt. Bet ķēniņa brūte ir apburta par burveni. Tūliņ tā izmana, ka starp tiem divdesmit četriem viens tāds atronas, no kuŗa viņai jābaidās. Tādam vajadzēja piekļūt, lai kas. Un ko nu burve dara? Klusītiņām pieliek pie ēdiena miega zāles, lai ēzdami šie aizmigtos. Tomēr dēls svešā vietā diezgan uzmanīgs, viņš pagroza gredzenu, vēlēdamies: "Kaut tādi ēdieni pazustu, kas mums varētu kaitēt; kaut citi ēdieni adītos, kas mums varētu derēt!"
Tūliņ sazāļotie ēdieni - ne redzēt, ne dzirdēt - pazuduši, un citi tai vietā. Līdz ko labi paēduši - brūte iekšā: vai ciemiņi negribot atgulties?
Kālab ne - esot gan tādi smagi kauli.
Tepat esot divdesmit četras gultas, lai tik droši vien liekoties uz ausi. Labi. Necik ilgi - brūte nevar vairs nociesties, paveŗ durvis un glūn, vai tik aizmiguši. Jā, ir - visi krāc! Bet to šī nebija spējusi noredzēt, ka divdesmit ceturtais nekrāc vis. Un, vadzi, tā tik šī iekšā un sāks burt. Izbuŗas pie viena, izbuŗas pie otra - nav. Burs atkal tāļāk; bur, bur - nav un nav. Nu brīnumi, burs vēl. Bur, bur - uz vienu reizi uzies dēlu, ka šis tas, no kā vajaga baidīties. Tūliņ burvene paķeŗ karstu bulti un iededzina dēlam papēdī. Dēls neko - guļ itin mierīgi, lai domātu, ka aizmidzis. Bet līdz labi burvene aizgājusi - dēls augšā un iededzina visiem papēžus.
No rīta visiem papēži jēli, nekā darīt. Veselās kājas apaun, slimās paliek basas. Pēc tam viens iziet pirmais laukā. Brūte, burvene, šo ieraudzījusi klibojam, priecīgi pieskrien, prasīdama: "Kā tev vārds?"
"Mēs esam divdesmit četri un mani sauc divdesmitceturto!" Nezin, ko šī patlaban grib atteikt, te atveŗas durvis un visi divdesmit trīs klibiķi nāk pirmajam pakaļ. Burvene, to redzēdama, gandrīz izmisa: nekā vairs saprast.
Ko citu darīt - dos atkal pie ēdieniem miega zāles. Bet dēls pagrieza gredzenu, vēlēdamies: "Kaut tādi ēdieni pazustu, kas mums varētu kaitēt; kaut tādi vietā gadītos, kas mums varētu derēt!"
Tūliņ sazāļotie ēdieni pazuduši un citi vietā. Līdz ko atkal labi paēduši - burvene iekšā: te esot divdesmit četras gultas, vai negribot atgulties? Kālab ne - labprāt. Šie ieiet gulēt, bet pēc tāda brīža burvene ielien burt. Izbuŗas pie viena, pie otra nav; beidzot uzies dēlu un tā tūliņ dzirkles rokā, ātri apcērp dēlam matus un prom. Bet līdz burvene aizgājusi, dēls apcērpj visiem matus. No rīta viens iziet pirmais laukā. Burvene klāt: kā saucot?
"Mēs esam divdesmit četri un mani sauc divdesmitceturto!" Nezin, ko šī grib atteikt, te atveŗas durvis un visi iznāk pirmajam pakaļ. Burvane skatās, skatās: nekā saprast - tādi vienam mati, tādi otram.
Ko citu darīt - dos atkal pie ēdieniem miega zāles, bet nu labi pulku. Tomēr dēls pagroza gredzenu, vēlēdamies: "Kaut tādi ēdieni pazustu, kas mums varētu kaitēt; kaut tādi vietā gadītos, kas mums varētu derēt!"
Tūliņ citi ēdieni vietā. Līdz ko paēduši, te burvene iekšā: te esot divdesmit četras gultas, vai negribot atgulties? Kālab ne - labprāt. Ieiet gulēt - pēc brīža burvene ielien burt. Izbuŗas pie viena, pie otra - nav ; beidzot uznes dēlu un tā tūliņ nazītis rokā, ātri, ātri iegriež dēlam plaukstā mazu brūcīti un prom. Bet dēls, līdz burvene aizgājusi, iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās.
No rīta viens iziet pirmais laukā. Burvene klāt: kas esot vārdā? "Mēs esam divdesmit četri un mani sauc divdesmitceturto !"
Nezin, ko šī grib atteikt, te atveŗas durvis un visi biedri iznāk pirmajam pakaļ. Burvene skatās, skatās: nekā saprast tāda brūce vienam saujā, tāda otram.
Pašu laiku atskrien ziņnesis : viņas brūtgāns patlaban esot piebraucis ar kuģi, vai neiešot sagaidīt?
Iešot, iešot - tūliņ! Un tā nu šī aiziet. Bet dēls uzliek savu cepuri, lai paliktu neredzams, un poš pakaļ. Jūrmalā šī sagaida ļoti mīļi savu brūtgānu; bet atpakaļ nākdami jau sprēgā tādi vārdi: viņa labprāt iešot līdz savam brūtgānam uz svešu zemi, tik lai viņš pagādājot līdz rītam vēl otru dimanta kurpi, gluži tik pat lielu, kā to, kas šimbrīžam viņai kājā. Brūtgāns prasa, lai parādot, cik liela tā pirmā kurpe esot; bet šī tik drusku drusku parāda, vairāk nekā: gan jau nu zināšot. Kur nu zināsi, ja ne ar pirkstu neesi dabūjis mēru noņemt? Nekā darīt - brūtgāns sprukās. Tomēr dēlam padoms pie rokas. Viņš neredzams ieiet brūtei līdz noskatīties, kuŗā vietā šī kurpi noliks. Gaida, gaida nemaz lēti negrib kājas ataut: pašā vakarā, tad tik norauj kurpi un iesviež aizkrāsnī. Dēls mudīgi mudīgi pakampj kurpi, pabāž apakš svārkiem un prom pie saviem biedriem. Tūliņ iedod vienam biedram dimanta kurpi ienest ķēniņam. Ieiet pie ķēniņa: tas noskumis bez gala, jo nespējis nekur tādu dimanta kurpi atrast. Nesējs noliek kurpi ķēniņam klēpī un vairāk neko. Ķēniņš, to redzēdams, uzlec stāvus no prieka un nezin, ko nu būtu maksājis, ko darījis. Bet nesējs, ne vārda neminēdams, atgriež muguru un taisās aiziet, kur nācis.
"Apžēlojies, cilvēks, saki man mazākais, kas tu tāds esi, neej taču bez maksas projām!"
"Mēs esam divdesmit četri un mani sauc divdesmitceturto!"
nesējs atbild un tad aiziet.
No rīta ķēniņš parāda brūtei dimanta kurpi. Jā - esot gan uz mata tāda pati, kā tā pirmā! Un šī to nemaz nezin, ka tā pati ir tā pirmā. Tomēr, kas ķēniņam arī vairāk daļas. Ne viņš zin ko par pirmo, ne par otru - kad tik no ķezas paticis diezgan.
Otrā dienā brūtei atkal cits kas galvā; ieraudzījusi brūtgānu dārzā, šī izies un stāstīs, ka ātrāk nevarot tomēr precēties, kamēr neesot padabūts vēl otrs tāds lakats, kāds jau viņai esot. Brūtgāns gan tiepjas, lai parādot vismaz lakatu. tad zināšot otru apgādāt; bet brūte nerāda un nerāda: vajagot pašam zināt. Par laimi dēls neredzams dabū noklausīties sarunu, citādi ķēniņš spīlēs; kā jā. Pa brītiņu brūte ieiet iekšā, ķēniņš domīgs paliek dārzā. Bet dēls neredzams iešaujas brūtei paka&127;! un noskatās, kur lakats nolikts. Līdz ko šī nu aizkustējusi nost - dēls paķeŗ lakatu un prom pie biedriem: lai viens tūliņ lakatu aiznesot ķēniņam, tur dārzā. Aiznes - ķēniņš priecīgs bez gala un grib par varu zināt, kā nesējam vārds.
"Mēs esam divdesmit četri un mani sauc divdesmitceturto!" nesējs atbild un aiziet.
No rīta ķēniņš parāda brūtei lakatu. Jā, - esot gan uz mata tāds pats, kā pirmais. Un šī to nemaz nezin, kur lakats sadabūts. Trešā dienā brūtei atkal cits galvā: ieraudzījusi brūtgānu
dārzā, iziet pie tā un stāsta, ka ātrāk nevarot precēties, kamēr neesot padabūtas trīs spalvu sugas, tādas pašas, kā viņai būšot. Brūtgāns gan tiepjas, lai kaut cik taču izskaidrojot, kādām tām spalvām vajadzētu būt; bet brūte ne un ne: pašam jāzinot.
Par laimi dēls neredzams noklausās sarunu, citādi ķēniņš spīlēs. kā jā. Pa brītiņam brūte nozūd aiz vārtiem, ķēniņš domīgs paliek dārzā. Dēls neredzams poš pakaļ noskatīties, kur šī paliks. Iziet aiz vārtiem: šī teciņus vien steidzas uz jūŗu - dēls pakaļ. Jūrmalā iznāk no ūdens apakšas jūŗas ķēniņš, prasīdams: "Meitiņ, ko vajaga?"
"Labais tēt, dod man trīs sugas spalvu: no galvas, no paduses, no krūtim."
"Še, meitiņ, ņem vien!"
Šī nu pieliecas pie tēva galvas un izrauj tādu mazumiņu; bet dēls neredzams saķeŗ ar visu sauju un izrauj labu tiesu. Jūŗas ķēniņš jau saīgst, tomēr nenoprot, kas bijis, kas nebijis. Pēc tam šī atkal izrauj tādu mazumiņu no tēva paduses; bet dēls saķeŗ ar visu sauju un izrauj gandrīz paduses spalvas pavisam. Jūŗas ķēniņš nikni saīgst un negrib vairs ļauties no krūtim raut. Bet meita lūdzas žēlā balsī, lai mazākais paļaujot vienu vienīgu spalviņu izraut, vairāk arī ne. Labi, labi - ļaušot gan. Šī nu viegli viegli raus vienu pašu spalviņu, bet dēls saķeŗ ar visu sauju; tomēr vēl nebija dabūjis ne izraut, te jūŗas ķēniņš nikni iesaucās: "Ar tevi nevar apnesties!" un acumirklī grib jūŗas viļņos nozust. Bet tai pašā brīdī dēls saķeŗ savu milžu zobinu, nocērt jūŗas ķēniņam galvu un tad izrauj krūšu spalvas, cik tīkas. Un tai pašā brīdī jūŗa briesmīgi iekrācas; viļņi saceļas putodami gandrīz līdz mākoņiem, ieraudami līdz nonāvētā, jūŗas ķēniņa līķi. Visi kuģi, kas tobrīdi uz jūŗas, dabū galu niknos viļņos; bet dēls, tas ar savām spalvu sugām laimīgs aiztek pie ķēniņa, sacīdams: "Še, nesi spalvas brūtei; rādi papriekšu galvas spalvas, tad viga sabīsies; pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies; beidzot krūšu spalvas, tad viņa noģībs. Bet lai ģībst, tev nebūs vaļas skatīties: teci ko māki viņas guļamistabā, kur atradīsi trīs sudraba rīkstes. Tās iesvied, lai sadeg, un steidzies no pils ārā!"
Ķēniņš tā dara. Līdz nu rīkstes sadegušas, te vecā pils saplīst trijos gabalos, bet tai vietā izceļas lauka jauka pils. Ķēniņš nu ieiet jaukajā pilī un atron daiļu princesi priekšā: tā viņa brūte, bet nu nav vairs apburta. Arī dēls tagad ieiet pilī pilnīgi redzams. Brūte dēlu ieraudzījusi, saka: "Tu biji mans izglābējs, tev pieder šī pils! Bet es iešu tavam ķēniņam līdz un būšu laimīga."
"Kas tik var zināt, vai tik es esmu tas izglābējs?" dēls ierunājās.
"Var gan!" princese atbild, "kad pils pacēlās, tad tava tēva ēna stāvēja pils iekšpusē ar izceltu zobenu, un tādēļ to zinu itin labi."
To dzirdēdams, ķēniņš nu arī apkampj dēlu, asarās lūgdamies, lai piedodot, ka nežēlīgi: iemūrējis viņu, gribēdams sapni izkrāpt. Bet dēls atteic : "Viss, kas te notikās, tas bija mans sapnis; būtu stāstījis ātrāk, nekas nebūtu noticis."
Un nu ķēniņš pārbrauc mājā un nosvin priecīgas kāzas. Pēc kāzām dēls atgriežas ar saviem biedriem dāvinātā pilī un dzīvo laimīgs.