7. A. 725. 502. 518. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 129, 102.

Vienam tēvam ir viens dēls un viena meita. Dēlam vārds Čuinis. Reiz tēvs uztaisa jaunu istabu. Kad istaba patlaban pabeigta, tad vecais salka sievai un bērniem: "Šodien ievadāsimies jaunajā istabā un citurīt jāstāsta katram savs sapnis, ko pirmo reizi jaunajā ēkā sapņojis."

No rīta visi izstāsta savus sapņus, tik Čuinis nestāsta un nestāsta savu. Tēvs rauga ar labu pierunāt - nelīdz, tēvs rauga kult - nelīdz, beidzot tēvs paliek zils no dusmām un saka puišiem "Vediet to pretinieku mežā pakārt!"

Puiši aizved Čuini kārt. Bet pašu laiku kādam kungam gadās gar to vietu gaŗām braukt. Viņš prasa kārējiem, kādēļ dēlu kaŗot. Kārēji atbild: "Čuinis redzējis sapni, tomēr tēvam nestāsta."

"Nekariet vis, pārdodiet man Čuini par simtu daldeŗiem."

Labi. Pie kunga Čuinim sviežas brangi jo brangi. Bet nu gadās reiz pie kunga vairāk ciemiņu, kuŗiem sēžot uznāk gaŗš laiks.

"Pag!" kungs atminas, "es pasaukšu savu Čuini, lai pastāsta to sapni, kuŗu pie tēva sapņojis!"

Atsauc Čuini - Čuinis nestāsta, sit viņu nost. Viņš neesot tēvam stāstījis, un tad gan stāstīšot kuŗam katram. Kungs paliek zili melns un uzbļauj : "Utu miza, vai tādēļ tevi nopirku, lai man dusmas aizdodi? - Puiši, prom viņu uz mežu pie karātavām!"

Puiši aizved Čuini kārt. Bet pašu laiku kādam ķēniņa dēlam gadās gar karātavām garām iet. Viņš prasa kārējiem, kādēļ dēlu kaŗot. Kārēji atbild: "Čuinis redzējis pie tēva sapni, bet kungam nestāsta."

"Nekariet vis, pārdodiet man Čuini par divisimti daldeŗiem." Labi. Pie ķēniņa dēla Čuinim sviežas brangi jo brangi. Un kas vēl tas lielākais : ķēniņa meita, izpircēja māsa, Čuini iemīlējusi. Bet nu gadās reiz pie ķēniņa vairāk ciemiņu, kuŗiem sēžot uznāk gaŗš laiks.

"Pag!" ķēniņa dēls iesaucas, "es sasaukšu savu Čuinīti, lai pastāsta to sapni, kuŗu pie tēva sapņojis!"

Atsauc Čuini - Čuinis nestāsta, sit viņu nost. Viņš neesot tēvam stāstījis, un tad gan stāstīšot kuŗam katram. Kēniņa dēls paliek zili melns un uzbļauj : "Utu lāci, vai tādēļ tevi! nopirku, lai man dusmas aizdodi? Puiši, stiepiet viņu uz mežu pie karātavām!"

Puiši aizved Čuini kārt. Bet kur tu uzkārsi? Kēniņa meita Čuinim ap kaklu un neļauj un neļauj; lai labāk metot viņu pagrabā, ja bez soda nevarētu atstāt. Čuini nu iemet pagrabā. Bet pagrabam ir mazs lodziņš. Pa šo lodziņu ķēniņa meita slepus ēdina Čuini.

Pēc kāda laika ķēniņa dēls aiziet uz cita ķēniņa valsti sievu precēt, bet tas tik tālu, ka knapi par gada laiku var domāt noiet. Otrā dienā ķēniņa meita pasniedz Čuinim barību caur lodziņu un tad iesāk stāstīt, kur brālis aizgājis, ko nodomājis.

Čuinis ēd, ēd un domā. Beidzot tas saka : "Lai gan tavs brālis mans ienaidnieks, tad tomēr man ļoti sirds nestos viņu izglābt, jo tā, ko viņš nodomājis precēt, ir ragana, to tā esmu nosapņojis."

Ķēniņa meita to dzirdēdama, ieskrien pie tēva, lauza rokas un izstāsta visu. Tēvs domā, ka meita ārprātā; bet šī apkampj tēvu: "Neesmu ārprātā - Čuinis man to teica!"

"Kur tad Čuinis varēja gadīties? Tas jau sen pagrabā sapuvis, badā nomiris."

"Nav sapuvis, nav nomiris - es viņu ēdināju."

"Patiesi; nu tad tev labāka sirds, nekā man un tavam brālim. Iesim pie Čuiņa. Ja viņš manu dēlu izglābj, tad došu tam visu, ko tik viņš vēlas."

Čuini nu izlaiž no pagraba, iekurina pirti, nomazgā un tad izvada uz tālo ceļu. Visi atiet atpakaļ, tik ķēniņa meita vēl pavada mazu gabaliņu un apsien Čuinim ap kaklu mazu zīda prievieti. Uz ceļa Čuinis satiek divus, kas kaujas. "Kāpēc tik negodīgi viens otram acīs lēkt?"

"Jā, mīļākais, tā mēs jau trīs gadi kaujamies pēc tēva tēva tupelēm. Kad tanīs iekāpj un vienu soli speŗ, tad aiztiek, kur vien vēlas."

"Tādēļ neder kauties! Klausaities, es sviedušu šo sprungulu un kuŗš no jums abiem sprungulu ātrāki noķers, tam tupeles lai pieder."

Labi. Bet kamēr šie pēc sprungula, tamēr Čuinis tupelēs iekšā un projām. Gabalu skrējis, tas atkal satiek divus, kas kaujas.

"Kāpēc tik negodīgi viens otram acīs lēkt?"

"Jā, mīļākais, tā mēs jau seši gadi kaujamies pēc tēva tēva paltrakiem. Kad paltrakus uzvelk, tad paliek neredzams." "Tādēļ neder kauties! Klausaities, es sviedīšu šo sprungulu

un kuŗš no jums abiem sprungulu ātrāki noķers, tam paltraki lai pieder."

Labi. Bet kamēr šie pēc sprungula, tamēr Čuinim paltraki mugurā un projām. Gabalu skrējis, tas atkal satiek divus, kas kaujas.

"Kāpēc tik negodīgi viens otram acīs lēkt?"

"Jā, mīļākais, tā mēs jau deviņi gadi kaujamies pēc tēva tēva sudmalām. Ja šo sudmalu akmeņus mazuliet uz labo pusi pagriež, tad sudmalas laižas tik ātri pa gaisu, ka pat iespējams raganas panākt; bet ja akmeņus uz kreiso pusi pagriež, tad sudmalas saŗūk tik maziņas, ka tās kabatā var iebāzt."

"Tādēļ neder kauties! Klausaities, es sviedīšu to sprungulu un kuŗš no jums abiem sprungulu ātrāki noķers, tam sudmalas pieder."

Labi. Bet kamēr šie pēc sprungula, tamēr Čuinis pagriež dzirnu akmeni uz kreiso pusi, iebāž sudmalas kabatā un projām. Noskrien pie raganas, apvelk paltrakus, lai taptu neredzams, un ieiet iekšā. Ķēniņa dēls ēd ar raganu pusdienu. Pēc maltītes abi ieiet citā istabā Čuinis tamēr apēd maltītes atliekas un klausās, ko šie abi: runā. Ko nu runās? - Runā par kāzām. Ragana saka: "Es atlikšu traukus, maltītes atliekas, un tad iesim laulības kurpes gādāt. Iesim katrs pa savu ceļu kurpes gādāt: ja man būs glītākas, tad tev jāpaliek manā zemē dzīvot; ja tev glītākas, tad iešu tev līdz uz tavu zemi."

Ragana ņem traukus no galda, brīnās un brīnās, kas maltītes atliekas izēdis. Nu abi aiziet kurpes meklēt. Ragana priecīga, ka smej vien ; šis noskumis līdz asarām. Čuinis neredzams iet raganai pakaļ. Ragana sadabū spožu spožu ādu un iedod kurpniekam, lai rītu līdz pusdienai kurpes gatavas. Labi. Nu Čuinis iet pie ķēniņa dēla, lai redzētu, kādu ādu tad šis sadabūjis. Kas nu par ādu? Slimāk nekā veca zirga āda.

"Vai, ķēniņa dēl, tu jau dabūsi gan šinī zemē kukot. Apžēlojies, kas tavai raganai par spožu ādu - kāda tev?"

"Kas par raganu, kas par raganu?" ķēniņa dēls uzprasa. Čuinis nu dodas pazīstams un izstāsta visu smalki pieteikdams, lai tikai te raganai nekā nesakot, kamēr mājā, pie tēva tikšot. Tagad Čuinis paņem: veco ādu, apvelk paltrakus un steidzas pie kurpnieka. Kurpniekam spožās kurpes jau gatavas. Bet kamēr kurpnieks tur suinās, Čuinis parauj spožās kurpes apakš neredzamiem paltrakiem un noliek tai vietā ķēniņa dēla ādu.

No rīta Čuinis iedod ķēniņa dēlam kurpes un tad saka: "Nerādi tu raganai savas kurpes pa priekšu, citādi viņa spožumu pieburs savām zirgu ādas kurpēm. Lai rāda viņa pa priekšu!"

Ķēniņa dēls tā izdara, raganai neizdodas.

Pēc pusdienas maltītes abi atkal ieiet citā istabā. Čuinis tamēr apēd maltītes atliekas un noklausās, ko šie runā. Ko nu runā? - Runā atkal par kāzām. Ragana saka: "Es atlikšu traukus, maltītes atliekas un tad iesim laulības kleiti gādāt. Iesim katrs pa savu ceļu. Ja mana kleite būs glītāka, tad&127; tev jāpaliek manā zemē dzīvot; ja tava glītāka, tad iešu līdz uz tavu zemi."

Ragana ņem traukus no galda, un brīnās un brīnās, kas maltītes atliekas izēdis. Nu abi aiziet kleiti meklēt. Ragana priecīga, ka smej vien; šis noskumis līdz asarām. Čuinis neredzams iet raganai pakaļ. Ragana sadabū spožu, spožu kleiti un iedod skroderim, lai rītu līdz pusdienai kleite gatava. Labi. Čuinis nu iet pie ķēniņa dēla, lai redzētu kādu kleiti tad šis sadabūjis. Kas nu par kleiti? Slimāk nekā veci ganu lindraki. Čuinis tagad paņem vecos limdrakus, apvelk paltrakus un steidzas pie skrodera. Skroderim spožā kleite jau gatava. Bet kamēr skroderis tur izsuinās, Čuinis parauj spožo kleiti apakš neredzamiem paltrakiem un noliek tai vietā ķēniņa dēla lindrakus. No rīta Čuinis atdod ķēniņa dēlam spožo kleiti un saka: "Nerādi tu raganai savu kleiti pa priekšu, citādi viņa spožumu pieburs saviem lindrakiem. Lai rāda viņa pa priekšu."

Ķēniņa dēls tā izdara. raganai neizdodas.

Pēc pusdienas maltītes abi ieiet citā istabā; Čuinis tamēr apēd maltītes atliekas un noklausās, ko šie runā. Ko nu runās? -Rumā atkal par kāzām. Ragana saka: "Es atlikšu traukus, maltītes atliekas, un tad iesim uz kāzām apgādāt man sudraba matus. Iesim katrs pa savu ceļu. Ja man vairāk sudraba matu būs, nekā tev, tad paliksi manā zemē dzīvot ; ja tev vairāk, tad iešu uz tavu zemi."

Ragana ņem traukus no galda, brīnās un brīnās, kas maltītes atliekas izēdis. Abi nu aiziet matus meklēt. Ragana priecīga, šis bēdīgs. Čuinis neredzams tagad raganai uz pēdām vien pakaļ. Te uz reizi ragana nosēžas uz veca ozola stumbru un paceļas gaisā. Čuinis izrauj no kabatas sudmalas, apgriež dzirnu akmeni uz labo pusi, uzkāp uz dzirnavām un pūš raganai pakaļ. Šī neredz Čuini nekā; Čuinis viņu redz. Ozola stumbrs laižas vēja ātrumā pa gaisu, kamēr tad tālu, tālu jūŗas vidū apstājas. Sudmalas arī apstājas, bet neviens viņas neredz. Uz reizi jūŗa sāk šalkt, jūŗa sāk viļņot un jūras vecais pabāž savu sudrabaino galvu no ūdens. Krapts! Čuinis izrauj no sudraba matiem mazu kušķīti. Ragana arī taisās raut, bet saķeŗ tik vēl vienu pašu matiņu, jo jūŗas vecais - laikam no sāpēm! - uz reizi paliek vaigā nikns un nolaižas apakš ūdens. Jūŗa sāk trakot, jūŗa sāk trokšņot un šie abi vēl laimīgi, ka aiztiek veselu ādu projām.

No rīta Čuinis iedod ķēniņa dēlam sudraba matus un tad saka: "Neradi tu raganai savus pa priekšu, citādi viņa tev izburs tos no rokām. Lai rāda viņa pa priekšu!"

Kēniņa dēls tā izdara un nu raganai jāiet līdz uz to zemi , kur ķēniņa dēls to vedīs.

Čuinis uzsēžas uz savām sudmalām un sen jau mājā; bet šie tik pārronas otrā gadā. Nu taisa kāzas; nu dzīvos lieliskām. Arī Čuinis ies uz kāzām, bet par nabagu pārģērbies. Kāzās vecais ķēniņš paņem kausu un grib Čuini, nabagu, pacienāt; bet šis nedzer, lai brūte nesot viņu cienāt. Tikko nu brūte, ragana, kausu atnes, tā Čuinis noraisa savu zīda prievieti no kakla, apsien ap kausu raganas zīmi un tad sauc pilnā kaklā: "Ja tagad brūte kausu var atnest atpakaļ, tad viņa nav ragana; ja ne, tad viņa ir ragana!"

Līdz ko šie vārdi izrunāti, brūte, ragana, paliek par pelnu čupu.

Tagad ķēniņa dēls apprec Čuiņa māsu un Čuinis apprec ķēniņa dēla māsu. Vecais ķēniņš pāršķiŗ savu valsti uz pusi: vienu pusi atdod Čuinim, otru dēlam.

Pēc laba laika Čuini apmeklē viņa tēvs un māte. Vakarā ķēniņš, Čuinis, mazgā savas kājas un atstāj kāju ūdeni turpat istabā. Bet naktī abi vecāki gulēdami nejauki noslāpuši. Viņi nodzeras no tā paša ūdens, kur dēls kājas mazgājis. Dēls atmožas un saka: "Redzi, tētiņ, redzi, māmiņ! Tas bija tas sapnis, ko toreiz sapņoju un jums nestāstīju: jūs dzerat pat to ūdeni, kur es vairs ne godīgi otrreiz kājas nemazgāju!"