8. A. 725. 518. 502. 461. V. K r i e v i ņ š n o 65. g. v e c a s A n n a s K r ū z e s D a u g m a l a s p a g.

Reiz viens tēvs uztaisījis jaunu māju. Kad pirmo nakti visi mājnieki bijuši jaunajā mājā pārgulējuši, tad tēvs tiem no rīta prasījis, kādu sapni katrs redzējis. Visi citi bērni stāstījuši ko tik nu katrs redzējis, tikai vecākais dēls nav savu sapni stāstījis. Tēvs sadusmojies par vecākā dēla stūrgalvību un izdzinis to no mājām.

Dēls atstājis tēva mājas un sācis klejot pa pasauli. Gabalu no tēva mājām pagājis, viņš ieraudzījis divus vīrus uz ceļa kaujamies. Piegājis vīriem klāt, viņš prasījis: "Kāpēc jūs, brāļi, kaujaties?"

Šie atbildējuši; "Mums tēvs ir nomiris un nekādu citu mantu nav atstājis, kā tikai vienu zābaku. Kas to zābaku uzvelk kājā, tas var ar vienu spērienu aizspert trīs verstis tālumā. Mēs nezinām, kam mums šis zābaks pienāktos."

Dēls teicis: "Dodiet man to zābaku, es izspriedīšu jums tiesu."

Vīri nu arī iedevuši zābaku dēlam. Dēls teicis vīriem: "Atejiet no manis katrs gabaliņu nost, un kuŗš pirmais pie manis pienāksit, tam zābaks piederēs."

Tiklīdz vīri atgājuši no dēla nost, viņš uzmaucis zābaku kājā un teicis: "Ar Dievu brāļi!" un aizgājis.

Gabalu pagājis, dēls saticis atkal divus vīrus kaujamies. Viņš tiem prasījis: "Kāpēc jūs, brāļi, kaujaties?"

Šie atbildējuši : "Mums tēvs ir nomiris un citu nekādu mantu nav atstājis, kā tikai vienu cepuri. Kas to cepuri uzliek galvā, to neviens nevar redzēt. Mēs nezinām, kuŗam nu mums šī cepure pienāktos."

Dēls teicis : "Dodiet man to cepuri, es izspriedīšu jums tiesu." Vīri iedevuši cepuri dēlam. Dēls tagad teicis: "Atejiet katrs no manis gabaliņu nost, kuŗš tad pirmais pienāksit, tam cepure piederēs."

Vīri atgājuši no dēla nost. Tiklīdz vīri atgājuši, tas uzlicis cepuri galvā un teicis: "Ar Dievu, brāļi!" un aizgājis.

Gabalu nogājis, viņš saticis atkal divus brāļus kaujamies. Dēls piegājis tiem klāt, prasījis: "Kāpēc jūs, brāli&127;, kaujaties?" Šie atbildējuši: "Mums tēvs ir nomiris un citu nekādu mantu

nav atstājis, kā tikai; vienu lielu pūsli. Kas šinī pūslī iekāpj, tas var tūliņ aizbraukt, kur vien viņš grib. Mēs nezinām, kuŗam mums šis pūslis pienākas."

Dēls teicis : "Es jums izspriedīšu tiesu. Atejiet no manis katrs gabaliņu nost, kuŗš tad pirmais pienāksit, tam pūslis piederēs."

Vīri iedevuši pūsli dēlam un atgājuši no tā gabaliņu nost. Kamēr vīri gājuši projām, tikmēr brālis iesēdies pūslī un teicis: "Ardievu, brāļi!" un aizbraucis.

Dēls aizbraucis pie viena kunga un salīdzis pie tā par sulaini. Kad dēls bijis pie kunga kādu laiku nodzīvojis, tad kungs braucis uz svešām zemēm ņemt sievu. Projām braucot, kungs visu māju un visas atslēgas uzticējis sulainim. Kungam mājās palikuši vienīgi sulainis un paša māsa. Kad kungs bijis aizbraucīs, tad pēc kāda laiciņa sulainis teicis kunga māsai: "Es paredzu, ka kungam ceļā labi neklāsies." Viņš teicis, ka braukšot kungam pakaļ, atdevis visas atslēgas kunga māsai, tad paņēmis savu zābaku un cepuri, iesēdies pūslī un aizbraucis. Sulainis nonācis tanī pašā pilsētā, kuŗā atradies kungs. Viņš salīdzis pie sava kunga otrreiz par sulaini, bet kungs viņu nemaz nav pazinis. Kungs bijis iemīlējis velna meitu un gribējis to dabūt sev par sievu. Velns kungam apsolījis tikai tad dot savu meitu, kad tas izpildīs viņa trīs vēlēšanās. Pirmā vēlēšanās bijusi tāda, ka kungam otrā dienā vajadzējis atnest velna meitai tādu pašu kleitu, kāda viņai būšot. Kungs mājā visu izstāstījis un sulainis tam prasījis: "Kur jūs tādu kleitu ņemsit, kāda būs viņai?"

Kungs atteicis: "Ritā, turpu iedams, nopirkšu!"

Sulainis uzlicis savu neredzamo cepuri, aizgājis pie velna meitas un vaktējis, uz kurieni viņa ies pēc kleitas. Drīzi velna meita iegājusi kādā lielā mājā, bet sulainis neredzams iegājis tai līdzi mājā.

Mājā šuvējas šuvušas kleitas. Velna meita pastellējusi kleitu un aizgājusi mājā. Sulainis palicis turpat un apsēdies uz gultas. Šuvēja kleitu drīzi pašuvusi un pakārusi to pie sienas, bet sulainis paņēmis neredzot kleitu, ielicis to gultā; pats uzsēdies virsū un gaidījis, kas nu notiks. Drīzi šuvējas pamanījušas, ka kleita pazudusi, un sākušas to meklēt, bet nav varējušas nekur atrast, jo sulainis ar savu neredzamo cepuri sēdējis tai virsū. Šuvējas nu šuvušas atkal citu tādu pašu kleitu. Kad kleita bijusi gatava un pakārta atkal pie sienas, tad sulainis izgājis nepamanīts ārā.

No rīta sulainis savu kleitu iedevis kungam un teicis, lai viņš savu kleitu pirmais velna meitai nerādot, bet lai šī rādot papriekšu savu kleitu. Kungs aizgājis pie velna meitas un teicis, lai nu šī rādot savu kleitu, bet šī teikusi, lai kungs rādot savu kleitu pirmais. Kad kungs nav pirmais savu kleitu rādījis, tad to darījusi velna meita. Nu kungs arī parādījis savu kleitu un abas kleitas bijušas uz mata vienādas. Velna meita ļoti izbrīnējusies, ka kungam tāda pati kleita kā viņai.

Tagad velna meita likusi kungam atnest tādas pašas kurpes, kādas būšot viņai. Kungs izstāstījis sulainim, ka rītu jāaiznes velna meitai tādas kurpes, kādas viņai būšot. Sulainis atkal kungam prasījis: "Kur jūs tādas kurpes dabūsit?"

Šis atbildējis: "Rītā, turpu ejot, nopirkšu."

Bet sulainis nav palicis ar to mierā, aizgājis atkal &127;pie velna meitas un vaktējis, kur tā ņems savas kurpes. Viņs redzējis, ka velna meita ieiet lielā mājā un neredzot iegājis tai līdzi. Tur strādājuši daudz kurpnieki. Velna meita pastellējusi kurpes un aizgājusi projām, bet sulainis turpat apsēdies un palicis gaidot. Drīzi vien kurpes bijušas gatavas, bet sulainis tās paņēmis un palicis zem saviem svārkiem.

Kurpnieki gan tūliņ pamanījuši, ka kurpes pazudušas, un sākuši to meklēt, bet nav varējuši atrast. Viņi nu taisījuši atkal citas kurpes. Kad otras kurpes bijušas gatavas, tad sulainis ar savām kurpēm izgājis nepamanīts ārā. Kurpes viņš iedevis savam kungam un teicis: "Jūs savas kurpes velna meitai pirmais nerādiet, bet lai viņa rāda jums pirmā."

Kad kungs iegājis pie velna meitas, tad šī tūliņ prasījusi: "Nu, vai kurpes ir?"

Kungs atbildējis: "Ir!"

Velna meita teikusi: "Nu tad rādiet jūs savas kurpes pirmais!"

Kad kungs nav padevies, tad velna meita rādījusi papriekšu savas kurpes. Nu kungs licis arī savas kurpes uz galda un abas bijušas taisni vienādas.

Tagad velna meita teikusi kungam, lai atnesot viņai trīs tādas spalvas, kādas viņai būšot. Kungs izstāstījis visu atkal sulainim. Velna meita aizbraukusi nakti uz jūrmalu pie sava tēva un lūgusies: "Mīļais papiņ, dod man vienu spalviņu!"

Sulainis ar savu pūsli bijis aizbraucis nemanīts velna meitai līdzi uz jūrmalu. Velns iznācis krākdams un šņākdams no jūras ārā. Velna meita nu nogriezusi lēnītiņām tŗīs spalviņas, bet sulainis, velna meitai neredzot, grābis ar abām rokām pilnu sauju ar dimanta, zelta un sudraba spalvām. Velns iegāzies rūkdams ūdenī un nosolījies nekad vairs no jūŗas ārā nenākt. Nu sulainis aizbraucis pie kunga un iedevis tam visas spalvas, bet vēl piebildis, lai viņš savas spalvas velna meitai papriekšu nerādot.

Kungs aizgājis pie meitas un tā tūliņ tam prasījusi : "Nu, vai spalvas jums ir?"

Kungs atbildējis: "Ir gan!" Meita teikusi: "Rādiet jūs savas spalvas pirmais!"

Kad kungs nav paklausījis, tad nu meita rādījusi savas: trīs spalviņas pirmā, bet kungs tūliņ licis galdā veselu sauju gluži tādu pašu spalvu.

Nu meita briesmīgi izbrīnējusies un iekliegusies: "Akarjē, tāpēc mans papiņš vakar bļāva!"

Nu kungs bijis visas trīs vēlēšanās izpildījis un varējis dabūt velna meitu par sievu. Viņš sulainim labi samaksājis un to atlaidis. Sulainis iekāpis pūslī un braucis mājās. Mājās viņš visu galu no gala izstāstījis kunga māsai un teicis, ka kungs arī drīz būšot mājās ar savu jauno sievu un svinēšot lielas kāzas. Drīzi pārbraucis arī kungs un atkal stāstījis māsai, kā viņam izdevies. Viņš sacījis: "Labi, ka es dabūju tādu sulaini, kas man visur izpalīdzēja, citādi gan es nebūtu galā ticis ar velna meitu. Ja tas sulainis te būtu, kas man palīdzēja, tad es viņam atdotu tevi par sievu un vēl pusi no savas valsts."

Māsa izstāstījusi, ka tas jau bijis viņa paša mājas sulainis. Nu kungs atsaucis savu sulaini un licis, lai visu izstāstot, ko ceļā piedzīvojis. Sulainis nu arī visu izstāstījis galu no gala. Pēdīgi arī kungs tam noticējis un atdevis tam pusi no savas valsts un savu māsu par sievu. Tā nu kungs ar sulaini svinējuši reizā kāzas. Kāzās sulainis bijis ielūdzis arī savu tēvu un māti, kas viņu reiz bija izdzinuši no mājām. Nakti sulaiņa tēvs un māte gulēja turpat divi vien kādā istabā un pārrunāja par savu dēlu. Te uzreiz jaunā valdnieka tēvam sācis gribēties dzert un viņš lūdzis savai sievai, lai padodot ūdeni. Šī teikusi: "Te cita ūdens nav, kā tikai tas, kur dēls mazgājis kājas, bet tas jau arī ir tīrs, dzeŗ vien to pašu!"

To teikusi, viņa pasniegusi savam vīram to ūdeni. No rīta to dabūjis zināt jaunais valdnieks un sacījis: "Nu mans sapnis ir piepildījies, par kuŗu mani tēvs izdzina no mājām. Es sapnī redzēju, ka mans tēvs un māte dzēra to ūdeni, kuŗā es mazgāju kājas."