9. A. 725. 502. 518. J. J a k u š k i n s R ē z e k n ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vienam tēvam bija trīs dēli. Katru rītu tēvs piecēlies prasījis saviem dēliem, kādus sapņus esot redzējuši. Divi vecākie brāļi izstāstīja visus savus sapņus, bet jaunākais nestāstīja nekad. Reiz tēvs, piegājis pie jaunākā dēla prasīja: "Nu, vai tu man stāstīsi sapņus, vai ne?"

Lai gan jaunākais dēls bija redzējis tādu sapni, ka izglābis ķēniņa dēlu no nāves un pats palicis par ķēniņu, tomēr savam tēvam nestāstīja. Un kad tēvs vēl reiz prasīja, vai stāstīšot šim sapņus vai ne, tad dēls viņam pateica: "Tu esi muļķis, ka man prasi, lai es sapņus stāstu. Es tak vēl nevienu neesmu redzējis savā mūžā, ko tad lai es tev stāstu? Vai lai es melotu?"

Tēvs uz dēla ļoti sadusmojās un aizveda uz krustceļiem, kur auga &127;liels ozols, pakārt savu dēdu. Pie ozola, kad tēvs savam dēlam meta cilpu ap kaklu, viņiem brauca gaŗām kāds kungs un sacīja: "Kāpēc tu tādu skaistu puisēnu gribi pakārt?"

Puisēna tēvs atbildēja: "Ko lai es ar viņu daru, ka viņš man nav pastāstījis neviena sapņa? Vecākie divi dēli visu izstāsta, ko viņiem prasu; bet šis, kamēr piedzimis, nav stāstījis ne vienu."

Tad kungs saka puisēna tēvam: "Labāk tu viņu pārdod, es tev samaksāšu labu naudu, tad varbūt pie manis viņš stāstīs savus sapņus."

Puisēna tēvs saņēma par savu dēlu naudu un aizgāja mājā, bet kungs ar puisēnu aizbrauca. Puisēns pie kunga bija jau nodzīvojis labu laiku, bet vēl nebija pastāstījis nevienu sapni. Reizi kungs puisēnam prasīja, lai pastāstot kaut vienu sapni, jo par šo laiku varējis daudz pieredzēt. Puisēns atbildēja, ka vēl neesot redzējis nevienu sapni. Ar šādu atbildi kungs arī atmierinājās. Kad kungs prasīja otru reizi, tad arī puisēns tāpat atbildēja kā pirmo reizi. Nu kungs vēl deva viņam laiku. Pēc dažām dienām kungs prasīja puisēnam trešo reizi, tad puisēns atbildēja: "Kāpēc tad tu tik daudz mani prasi, lai es tev pastāstu sapņus? Es tak vēl neviena neesmu redzējis, ko tad lai es stāstu, vai lai meloju?"

Tad kungs atsaka: "Es tevi tāpēc nopirku, lai tu man stāstītu sapņus, bet tu man neesi pastāstījis neviena un tik ilgi jau dzīvo še."

"Muļķis pārdeva, duraks nopirka. Nu ko lai es izdaru ar jums abiem, pārdevēju un pircēju?" atbildēja kungam puisēns. Kungs par tādu runu ļoti sadusmojās, aizveda viņu uz krustceļiem un gribēja ozola zarā pakārt. Te pa ceļu brauc ķēniņa dēls un prasa kungam: "Kāpēc tu tādu skaistu puisēnu gribi pakārt?"

Tad kungs atsaka: "Es viņu nopirku un gribēju, lai viņš man pastāstītu savus sapņus, bet viņš nestāstīja un galā nosauca mani par duraku."

"Nu tad tu viņu man pārdod, es samaksāšu labu naudu un pie manis viņš varbūt stāstīs sapņus."

Kungs arī pārdod, saņem naudu un aiziet uz māju. Bet ķēniņa dēls puisēnu iesēdināja savā karītē un aizbrauca.

Kādā rītā ķēniņa dēls prasa puisēnam, vai neesot redzējis par šo laiku sapņus.

"Neesmu redzējis savā mūžā nevienu sapni," puisēns atbild. Pēc dažām dienām ķēniņa dēls atkal prasīja puisēnam, lai pastāstot kādu sapni; bet puisēns atbildēja, ka sapņus vēl neesot redzējis. Un kad ķēniņa dēls prasīja vēl reizi, tad puisēns atbil dēja: "Kāpēc tad tu manus sapņus gribi izzināt? Es jau tev teicu, ka neesmu redzējis neviena sapņa."

Tad ķēniņa dēls teica uz puisēnu: "Es tak tādēļ tevi nopirku, lai tu man stāstītu sapņus."

"Muļķis bija pārdevējs, muļķis pircējs!" atsaka puisēns ķēniņa dēlam.

Kēniņa dēls par tādu runu ļoti sadusmojās un pavēlēja saviem sulaiņiem ielikt viņu cietumā. Cietumā puisēns nosēdēja vairāk gadu, bet tur viņam bija labāki dzīvot nekā pie tēva. Ķēniņa meita nesa viņam katru dienu ēst, šis puisēns viņai ļoti patika. Reiz ķēniņa meita sacīja savam brālim: "Atlaid šo skaisto puisēnu no cietuma."

Bet ķēniņa dēls atsaka: "Ja es esmu vārdu teicis, tad tam ir tā jānotiek!"

Un tad viņš pateica, kad šis precēšoties, tad šo puisēnu nonāvēšot. Ķēniņa meita sāka raudāt un vēl vairāk lūdza savu brāli, lai atlaistu šo puisēnu, kas jau bija vairāk gadu nosēdējis cietumā un izaudzis par lielu un skaistu vīru. Bet brālis neklausīja un ķēniņa meita nekā nevarēja izdarīt. Tad viņa aizgāja arī pie puisēna parunāties. Beidzot pienāca tas laiks, ka ķēniņa dēls brauca precībās. Tad cietumnieku ķēniņa dēls atstāja savai māsai pārzināt. Kad ķēniņa dēls bija projām, tad viņa māsa aizgāja pie cietumnieka, izlaida to ārā un atveda savā pilī, izrādīja tam visu un pastāstīja, ka brālis aizbraucis precībās.

Cietumnieks nu paņēmis ķēniņa plinti un aizgājis mežā medībās. Visu mežu izstaigājis, bet nekā nevarējis ieraudzīt, ko varētu nošaut. Viņš gāja pa mežu tālāk un ieraudzīja, ka divi velni kaujas un sit viens otram par galvu. Medinieks, piegājis pie velniem, redz, ka tie kaudamies ir izsituši tādu bedri, ka tur cilvēks ieietu, tad to nemaz nevarētu redzēt. Tad viņš velniem saka: "Dievs palīdz, mīļie draugi! Ko tad jūs te darāt?"

Velns galvas vien pacēla uz augšu un saka: "Paldies, dārgais cilvēks. Redzi, mēs te jau kaunamies daudz simtu gadu, un nevaram nekā saprast, kā varētu pareizi izdalīt šo neredzamo cepuri un ātri ejošos zābakus. Viens grib jemt abas lietas, bet otrs nedod. Varbūt, tu prastu to izdarīt, tad &127;lūdzam parādīt."

Medinieks padomājis saka: "Nu labi! es sviedīšu šos divus dzelzs gabaliņus, kas papriekšu tos atradis, tam tad atdošu tās div lietas."

Tad medinieks ieliek savā plintē divas skrotes un izšaun divi reizes mežā uz krūmu pusi. Velni nu sāka meklēt un beidzot arī atrada, bet medinieks pa to laiku uzmauc galvā neredzamo cepuri, apaun kājās ātri ejošus zābakus un aizskrien uz pili pie savas ķēniņa meitas. Atraduši abas skrotes, velni atskrien kā viesuļi pie bedres, kur agrāk kāvās, bet tai vietā nav vairs neviena cilvēka, ne cepures, ne zābaku. Viens velns saka: "Redzi, brāl, cik gadu mēs kāvāmies par šo cepuri un zābakiem, bet nevarējām to pareizi izdalīt. Bet te par laimi atradās labs cilvēks, kas tās lietas pajēma un aizgāja."

Mednieks, ķēniņa meintas brūtgāns, ieiet ar visu savu cepuri galvā ķēniņa pilī un atsēstas savai brūtei blakam bet tā to nemaz neredz. Te uz reiz viņš noņem no galvas cepuri. Ieraudzīdama savu brūtgānu sēdam, viņa saka: "Vai, kad tad tu te atsēdies? Kā es neredzēju, kad tu atnāci?"

" Varbūt tu biji stipri sadomājusies," atsaka ķēniņa meitas brūtgāns. Bet tagad tu man iedod ēst, tad es vēl iešu pastaigāti es."

Ķēniņa meita pavada savu brūtgānu ceļā. Šis vis nestaigā lēnitiņām, bet ka saņem dūšu un sāk soļot ar saviem ātrajiem zābakiem tā arī drīz vien panāk ķēniņa dēlu, kas vēl brauca precībās. Tad viņš izraun ķēniņa dēlam pātagu no rokām un iesit tam trīs reizes pa muguru, ka viņš no lielām sāpēm iekliedzas.

Ķēniņa dēls apskatās visapkārt, bet neredz nekā, kas tas bija par sitēju. Brauc atkal tālāku ķēniņa dēls un līdz ar viņu cietumnieks. Drīz viņi iebrauc otra ķēniņa valstī, tur par ķēniņieti bija ragana. Ķēniņa dēlam līdzi ieiet pilī arī cietumnieks, ko viņš nevarēja redz., tādēļ ka viņš nēsāja neredzamo cepuri galvā. Ķēniņa dēls sāk sarunāties ar raganu, vai viņa neietu šim par sievu. Bet ķēniņietes raganas māte saka: "Papriekšu, dēls, tu man padarīsi trīs darbus un tad tik atdošu tev savu meitu par sievu. Ja tu šos darbus neizpi1dīsi, tad tev nocirtīs galvu. Vispirms tu sašūsi tādus svārkus, kas nav no austas, ne arī no mestas drēbes. Tad tev būs jāsašuj tādas kurpes, kas manai meitai būtu kā pieaugušas pie kājas bez nevienas vīles. Pēdīgi tev jādabūn tādas puķītes, kuŗām viens ziediņš zelta, otrs sidraba."

Kēniņa dēlam jau bija bailes, ka viņš tādus darbus nevarēs izdarīt. Tad ķēniņa dēls aiziet no raganām meklēt tādu cilvēku , kas viņam varētu palīdzēt. Meklēja, meklēja, bet neviens tādus darbus neprata. Bet cietumnieks palika pie raganām un skatās ,ko tās darīs. Viena raganas meita aiziet un atved velnu, lai sašuj svārkus ne no austas, ne no mestas drēbes. Velns izvelk no maisa drēbi, uzmērīja un saka: "Ja jūs gribat, lai es sašuju divus svārkus, tad tie būs ļoti mazi, bet ja vienus, tad būs ļoti labi. Ragana pateica, lai tik vienus sašuj, bet tik labi. Velns tā arī padara. Kad svārki bija jau sašūti, tad velns tos pakāra vadzī un pats sāka sarunāties ar raganām. Pa to laiku ķēniņa dēla cietumnieks viegli pajem svārkus no vadža, salika tos kopā un paliek padusē. Velns jau taisās ceļā, bet te ragana prasa kur liki?" . "Kur tad svārkus atbildēja: "Pakāru vadzī, vai tad tur nav?"

Ragana meklēja, bet nevarēja atrast. Sāka meklēt velns, bet arī viņš neatrada. Tad norunāja, ka laikam peles būšot aizvilkušas. Velnam vajadzēja šūt otrus svārkus. Tad ragana prasa velnam, vai vēl neesot palicis kāds gabals no tās ādas, no kuŗas esot sašuvis vecākām meitām kurpes. Velns atsaka, ka esot to līdzi paņēmis. Ragana liek viņam arī tūliņ kurpes pašūt. Velns izvelk tūliņ ādu, izmērī un saka: "Ja šuj drusku mazākas tad iznāk divi pāŗi kurpju, bet ja lielākas, tad tikai viens pāris un gabals no ādas vēl atliek."

Ragana pateic, lai šuj tik vienu pāri, ka tik būtu labākas. Sašuj pāri kurpju un noliek tās ceplī, lai pakalst, un pats sāk sarunāties ar raganu.

Te šis agrākais ķēniņa dēla cietumnieks viegli pieiet pie cepļa noņem kurpes un paliek padusē. Velns pieiet pie cepļa kurpes noņemt un skatās, ka vairs nav. Meklēja gan, bet nevarēja atrast, un nospriež, ka peles būšot novilkušas tāpat kā svārkus. Velns ar raganu nezina neko darīt - jāšuj kaut no atlikušā ādas gabaliņa. Tad velns pajem ādas gabaliņu, izstaipa un pašuj ne visai labas kurpītes, bet labākas jau arī nekur nevar dabūt. Tagad ragana tūliņ noliek šās kurpītes, lai peles atkal nenovilktu. Velnam vairs nav vairāk darba pie raganām, un tas aiziet. Bet ķēniņa dēla cietumnieks paliek vēl pie raganām, lai varētu dabūt arī puķītes, kuŗām viens zelta ziediņš, otrs sudraba. Ragana saka savām meitām: "Nu tagad, meitiņas, ejiet tai salā, kas ir vienā ezerā, un paplēsiet puķītes, lai būtu preciniekiem ko parādīt. "

Ko ragana saka savām meitām, to nu noklausās arī agrākais ķēniņa dēla cietumnieks. Raganas meitas siet pa durvim ārā un arī cietumnieks dodas no pakaļas. Meitas aiziet pie ezera un taisās braukt ar laivu, bet ķēniņa dēla cietumnieks iekāpj papriekšu un gaida, kad tās sēdīsies laivā. Visas trīs meitas drīzi vien sasēdās laivā un sāka braukt. Piebrauc pie salas un cietumnieks pats Pirmais no laivas ārā um ga&127;ida, kad izkāps raganas meitas. Viu&127;as nu aiziet tanī dārzā, kur auga puķītes, viena ar zelta un otra sidraba ziediņiem. Viņām aiz iet līdz arī ķēniņa dēla cietumnieks. Katra meita noplēš puķītes pa saujiņai, bet cietumnieks pieplēš gandrīz visu klēpi. Nu raganas meitas iet atkal atpakaļ uz laivu, arī cietumnieks ir iekāpis laivā un brauc reizā ar šīm.

Tagad cietumnieks atstāj raganu un iet meklēt ķēniņa dēlu. Vispirms cietumnieks iet tuvākajā krogā un skatās: pie galda , sēd ķēniņa dēls, nolaidis galvu uz krūtim. Viņam ir lielas bailes ka nevar atrast neviena cilvēka, kas varētu dabūt ne austas ne mestas drēbes un uztaisīt kurpes bez nevienas vīlītes. Cietumnieks piegājis pie ķēniņa dēla un saka: "Kungs, kas tad tev ir noticis, ka tu tāds nobaidījies še sēdi?"

Ķēniņa dēls, pacēlis galvu uz augšu, paskatās viņam acīs un domā, ka šis ir tāds, kā tas puisis, ko viņš sāvā pilī ielika cietumā. Tā visu pārdomājis, ķēniņa dēls salka ienācējam: "Es esmu iekritis lielā nelaimē. Man vajag dabūt svārkus ne no austas un ne no mestas drēbes, un kurpes tādas, kur nebūtu nevienas vīlītes. Varbūt tu tādu cilvēku zini?"

"Jā, es pats to varu izdarīt," atbild atnācējs. "Tik tev būs ļoti dārgi jāsamaksā."

Ķēniņa dēls tūliņ visu samaksāja, cik cietumnieks prasīja. Tad cietumnieks saka vēl ķēniņa dēlam: "Vai vairāk nekā nevajaga, kā tikai svārku un kurpju?"

Ķēniņa dēls padomājis saka: "Jā, pavisam būtu aizmirsis, ka man vēl vajaga dabūt puķītes, kuŗām būtu viens zelta, otrs sidraba ziediņš."

"Tās arī es varu dabūt," atbild cietumnieks, "tik puķītes izmaksās trīs reiz dārgāki kā svārki un kurpes."

"Nekas, es samaksāšu, man naudas pietiks!" atsaka ķēniņa dēls.

"Nu tad rītā es tev būšu visu sagatavojis un gaidīšu." Ķēniņa dēls no liela prieka iedeva savam cietumniekam tik daudz zelta naudas, ka viņš tikko varēja panest, bet pats aiziet no kroga projām. Tagad cietumnieks, krogā būdams, pērk trīs mucas brandvīna un sadzirdina visus kroga ļaudis.

Otrā dienā ķēniņa dēls atnāk atkal krogā pēc svārkim, kurpēm un puķītēm, bet cietumnieks neatdod vis tik vienkārši. Viņš paņem papīru un iedod ķēniņa dēlam, lai uzraksta, ka visu viņam piedod. Ķēniņa dēls arī parakstīja un dabūja visas lietas. cietumnieks piesaka, lai ķēniņietei nerāda vis savas lietas pirmais, bet lai viņa papriekšu parāda savas meitas svārkus, kurpes un puķītes. "Citādi viņa varētu tev atjemt, ka tu nemaz nemanītu."

Ķēniņa dēls pajem nu visas lietas un aiziet pie raganas. Bet cietumnieks ar cepuri galvā aizskrien atpakaļ cietumā pie ķēniņa meitas. Iegājis istabā tūliņ nojem cepuri no galvas un parādās ķēniņa meitai. Tā ieraudzījusi cietumnieku, izsaucās : "Vai tu te? Nu paldies Dievam! Es jau biju pavisam nobēdājusies, domāju, ka tu vairs atpakaļ nenāksi. Ja būtu atbraucis mans brālis, tad viņš mani būtu nonāvējis, tādēļ, ka es tevi izlaidu no cietuma."

"Es tepat vien biju, tik drusku gribēju pastaigāties," atbild cietumnieks.

Ķēniņa meita iedeva viņam ēst un tad ielika atkal cietumā, baidīdamās, ka brālis neatbrauktu. Otrā dienā atbrauc arī ķēniņa dēls ar raganas meitu. Pēc tam ķēniņa dēlam dzēra kāzas. Kāzu dienā viņš iedomājās par savu cietumnieku, ko viņš bija solījies pakārt. Viņš pasauc sulaiņus, lai tie to sodu izdarītu. Ķēniņa meita gan ļoti lūdza savu brāli, lai atlaiž cietumniekam nāves sodu, bet tas neko nelīdzēja. Sulaiņi sajēma cietumnieku un veda to uz karātavām. Ķēniņa dēls un meita, kā arī daudz kaŗavīri, gāja tiem līdz. Beidzot cietumnieks jau bija novests un bendes jau uzlika viņam divas cilpas uz kaklu. Tagad cietumnieks izvelk no kabatas vienu papīriņu, atdod to kādam kaŗavīram un pasaka, lai padodot to ķēniņa dēlam. Kaŗavīrs arī aiznes to zīmīti ķēniņam. Ķēniņa dēls apskatās un redz, ka viņš pats ir parakstījis, ka visu piedod. Tad viņš saka bendēm, lai cietumnieku atlaižot. Ķēniņa dēls pieiet klāt pie cietumnieka un prasa: "Vai tad tu tas biji, kas man krogā pataisīja svārkus un kurpes un atnesa puķītes ar zelta un sudraba ziediem?"

"Ja netici, tad es tev vēl varu parādīt tādas pašas puķītes, kādas tev iedevu!"

Pēc tam ķēniņa dēls ar savu cietumnieku aiziet uz cietumu, lai parādītu tās puķītes, kuŗas toreiz bija nodotas. Kad aizgāja uz cietumu, tad cietumnieks izvilka no gultas apakšas lielu klēpi puķīšu ar zelta un sidraba ziediem. Tagad ķēniņa dēls cietumniekam visu piedeva un apprecināja to ar savu māsu. Kāzas cietumnieks nodzēra tai pašā dienā, kad ķēniņa dēls. Cietumnieku ķēniņa dēls iecēla par ķēniņu, bet pats dzīvoja pie gatavas maizes. Tā nu puisēna sapnis bija piepildījies.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir tulkota rakstu valodā. P. Š