10. A. 725. 461. M. Š i l i ņ a T u k u m a a p k a i m ē A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 929. (137, 4).

Kalpa vīrs dabūjis no kunga zemes gabaliņu, uzcēlis jaunu istabiņu un teicis savam dēlam (puikam), lai pirmo nakti, kad iegājis tur dzīvot, jaunā istabā gulēdams, no rīta sapni izstāstot; bet dēls neteicis sapni. [Tēvs pārdevis dēlu un beidzot to nopircis ķēniņš.].

Kad dēls gājis ķēniņu glābt, trīs vēlna bērni ķildojušies tēvu tēva cepures, naudas maka un roku dzirnu labad. Cepure bijusi tāda: kad uzliek galvā - neviens neredz. Maks tāds: kad attaisa vaļā - birst nauda pa tūkstošiem laukā. Roku dzirnas tādas : kad uzsēžas virsū un sāk griezt, tad ceļas gaisā un griežas kā vēji projām. Nu viņš izmeklējis deviņi jaunus zēnus vienādām drēbēm un, par amatniekiem izlikdamies, aizbraukuši pa gaisu ar dzirnām uz to pilsētu, kur ķēniņš vienu ķēniņa meitu bildinājis. [Ķēniņa meita arī solījusies, ja ķēniņš izpilda trīs uzdevumus.].

Bez kurpēm un kleites ķēniņa meita brūtgānam likusi trīs spalvas jeb matus gādāt, kas nav ne no lopa, ne no putna, ne no cilvēka ņemtas. Nu puika par neredzamu gājis ķēniņa meitai līdz. Tā iegājusi dārzā, lielā lustūzī, tur karājušies pie sienas divi lieli pūšļi. Ķēniņa meita iekāpusi ar katru kāju vienā pūslī, pacēlusies gaisā un aizskrējusi uz jūŗu. Puika neredzams uz dzirnām griezies pakaļ. Abi reizē nonākuši jūŗas otrā malā, tur šī izkāpuši no pūšļiem, piegājuši pie viena smilšu kalniņa, pielikusi muti pie zemes un saukusi: "Mīļais papiņ, panākat drusku laukā, man vajaga jūsu palīdzību! Deviņdesmit deviņus es jau jums esmu iedevusi un nu arī to simto dabūsit, kad man palīdzēsit. "

Te iznācis no zemes stalts vīrs ar zelta matiem, sudraba bārdu, dimanta ūsām, tas ir bijis velns, un tā ķēniņa meita viņam kalpojusi, jo viņas māte to velnam apsolījusi, iekāms vēl meita nebija ne dzimusi. Iznācis un nu šī lūgusi, lai dodot vienu matiņu no zelta matiem, vienu spalviņu no sudraba bārdas un no dimanta ūsām. Negribējis nemaz dot - beidzot devis, bet lai viegli un smalki raujot. Šī lēnām rāvusi, bet puika aptinis bārdu, labu kušķi, gar pirkstu un izplūcis. Velns iebļāvies un ieskrējis zemē. Nu ķēniņa meita atkal lūgusies - būšot vēl vieglāki raut. Lielām mokām izlūgusi gan laukā, un nu lēnām, lēnām rāvusi vienu zelta matiņu, bet puika aptinis labu kušķi gar pirkstu un rāvis ar sparu. Velns vēl diktāki iebļāvies un atkal zemē iekšā. Nu izlūgusies lielu laiku, lai vēlē dimanta ūsu spalviņu raut. Nemaz nenācis lēti; beidzot iznācis gan un šī nu lēnām, lēnām rāvusi, bet puika saķēris visu ūsu un kā rāvis, gandrīz visa lūpa palikusi pirkstos, ko norāvis līdz. Tagad velns palicis traks un uzbļāvis ķēniņa meitai: lai nekad vairs savas acis viņam nerādot! [Nu ķēniņš apprecējis to meitu, kas tagad bijusi no velna atsvabinātā.].

Puika dabūjis no ķēniņa pus valsti un nu izkratījis no maka tik daudz naudas, ka uzcēlis lepnāku pili par ķēniņu. Tad aizsūtījis ar lepnu karīti savam tēvam, mātei pakaļ. Tie atnākuši pilī, nezinājuši ko darīt. Vakarā, kad gājuši gulēt, jaunais ķēniņš (dēls) mazgāja kājas pēc agrākā paraduma ik vakaru kājas baltas mazgāt, un atstājis samazgāto ūdeni turpat istabā. Naktī vecāki noslāpuši gulēdami un nezinādami nodzērušies no kāju ūdens. Dēls bijis nomodā, tas to manījis un tad no rīta sacījis: "Redziet, tēvs, māte, tas bija mans toreizējais sapnis. Man sapnī pieteica, lai es jums viņu ātrāk nestāstu, kamēr es būšu par ķēniņu tapis un: jūs manu kāju ūdeni būsit dzēruši. Nu tas ir piepildījies. Es esmu ķēniņš un jūs šonakt dzērāt manu kāju ūdeni."