11. A. 725. 502. 461. J. J ē r u m s, V a l k a s a p k a i m ē. A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, V, 926 (137, 2).

Vienam tēvam trīs dēli. Tēvs ikreizes gribēja, lai dēli sapņus stāstot. Divi dēli stāstīja, trešais nemaz, jo viņš vienādi sapņoja, ka ķēniņu nokaušot, un tādēļ nestāstīja. Kad nu nestāstīja, tēvs tad to atdeva ķēniņam, lai liek, kur grib. Bet ķēniņam šis arī nestāstīja un ķēniņš par to dēlu iemeta cietumā.

Ap to laiku ķēniņš apbrauca tālas zemes un gribēja sievu precēt. Septiņi gadi pagāja, vēl nenāca atpakaļ. Te vienu dienu ķēniņa māsa apmeklēja cietumniekus un prasīja arī šim, kādas vainas dēj sēžot, par ko te iemests. Viņš izteica, ka ķēniņu nokaušot, ja nelaidīšot ārā. Izlaida. Nu viņš atrada, ka trīs velli aiz lielās mājas plēšas. Tie bijuši viņa divi brāļi un tēva gars, jo tēvs bija miris un brāļi gribēja tēva drēbes dalīties. Tad viņš piegājis klāt un solījies tiesu izpriest, pavēlējis, lai tās mantas, mēteli un cepuri, noliek zemē un lai skrien līdz tam un tam kokam. Kamēr skrējuši, šis paņēmis mantas un aizgājis. Nu uzlicis cepuri un aizskrējis uz to pilsētu, kur ķēniņš sievu precējis un iestājies viņu zaldātu pulkā, kas ķēniņam līdz bijuši.

Bet vienu dienu ķēniņš atnācis pie zaldātiem bēdīgs, stāstīdams, ka rītu viņa pēdīgā diena. Viņu nonāvēšot ar zobinu, jo viņa brūte paģērot tādas lietas, ko neviens cilvēks nevarot. Viņš esot tas divpadsmitais brūtgāns viņai, tie pirmie vienpadsmit jau nokauti. Te uz reizi viņš (glābējs) nācis no zaldātu pulka ārā pie ķēniņa, lai sakot, kas tā par lietu - būšot palīdzēt. Ķēniņš stāsta, ka viņam līdz rītam jāgādā gluži tāda pati kurpe, kā viņa brūtei. [Tēva dēls uzlicis savu brīnuma cepuri, gājis visur neredzams ķēniņa brūtei līdz un izgādājis tādu pašu kurpi, kā prasīts. Gluži tāpat viņš dabūjis arī otrreiz pieprasīto kleiti.].

Trešo dienu ķēniņš atkal bēdīgs atnācis pie zaldātiem: esot jāgādā divi kapara, divi sidraba un divi zelta mati.

Nu viņš apvilcis mēteli, palicis par neredzamu, iegājis pie brūtes un skatījies, kur tā ies. Gājuši uz jūŗu pie vectēva. Tur jūŗā bijis liels akmens. To viņa viegli pacēlusi, gājusi apakšā, bet šis neredzams pakaļ. Apakšā dzīvojis brūtes vectēvs ar kapara matiem. Ši lūgusi vienu matu. Vectēvs sniedzis galvu. Šī izplēš divi matus, dēls veselu šauju - vecis sācis brēkt, lai šī tik daudz neplēšot. Šī atbild: "Es jau vairāk neņēmu, kā divi."

Pēc tam nācis vecā jaunākais dēls ar sidraba matiem un sniedzis galvu. Atkal tāpat plēsuši. Pēc tam nācis vecā vecākais dēls ar zelta matiem. Atkal tāpat. Nu princese nākusi no akmeņa apakšas ārā, bet dēls viņai pieķēries klāt, lai velk augšā. Princese brēkusi, ko šie apakšā šo atkal velkot. [Tā nu ķēniņam bijis iespējams izpildīt visu, ko brūte prasījuši. Beidzot viņš to arī apprecējis. Savam glābējam ķēniņš atdevis savu māsu par sievu un pusi no savas valsts. Tā arī tēva dēls ticis par ķēniņu un viņa redzētais sapnis piepildījies.].