13. A. 725. 545. 502. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē. LP, IV, 119. (26, 1).

Vienam ķēniņam trīs princeses. Tās divas - abas vecākās māsas - ir tādas puslaicīgas, bet jaunākā māsa, tā tik daiļa un balta, ka patiesi ko redzēt. Un, zināms, pie sievišķa tā nu vienreiz ir: kuŗai ar augumu palaimējies, tai tūliņ ar precību citādi atšķiŗas. Jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka - vecākām māsām ne rādīties nerādās. Šīs abas tālabad zobus vien griež, kā tik varētu jaunākai māsai saskaust, lai precinieki rimtu. Nu gudro šā, gudro tā - beidzot iešot pie raganas pēc padoma. Aiziet tur - tā tūliņ: "Es jūsu jaunākai māsai ieburšu, ka viņa paliek uz tādu ļaužu kājām!"

Labi. Tā paiet savs laiks. Uz vienu reizi ķēniņš ar ķēniņieni sāk čukstēt un raizēties. Vecākās māsas itin labi saprot, kas vecākiem sirdi spiež, bet neliekas ne zinot. Beidzot ķēniņš saka: "Tur nekā darīt! Čužas vislabāki iznīcina ar uguni, negodu vislabāki apsedz ar nāvi. Tādēļ, iekams negods apgāna mūs visus, lai labāki jaunākā meita tad mirst."

No rīta bendem bija vest jaunāko māsu uz mežu nolietāt. Šī raud elsodama un nodievojas, cik saprazdama, bet vecākās māsas neiet nabadzīti ne izvadīt. Bendem turpretim daudz mīkstāka sirds, tas mazākai&127; paraud līdz, &127;iesacīdamies: "Ko lai dara? Ķēniņa griba jāizpilda!"

"Var gan darīt!" raudātāja ierunā. "Palaid mežā mani vaļā, es jau kāju mājā nesperšu!"

"Neiet, kaut arī gribētu, Ķēniņš jau pavēlēja acis un sirdi pārnest parādīt, kur tad tās ņemšu?"

"Tā maza lieta. Padabū cūciņu, nokauj to, izņem sirsniņu, izņem acis un pārnes tēvu apmierināt!" '

"Vai, tā gan labi! Tas bija gudri - tā var darīt!" Vakarā bende pārnes cūciņas acis un cūciņas sirdi parādīt ķēniņam. Ķēniņš tic un vairāk neko netaujā.

Bet nabaga princese, kauču gan dzīva palikusi, tomēr labu dienu mežā nepieredzēja vis. Pienāk nakts, mežā tik briesmīgi tumšs un vilki vēl kauc un pūces aurē; nabadzīte piespiežas pie egles un tai tik bail, tik bail; ka nedrīkst ne pakustēt. Nu stāv, nu stāv - beidzot miegs pārvarējis: nokrīt pie egles. Bet itin agri, gaismiņai svīstot, viens bēdulei lēni gar kamiesi čubinās, modinādams augšā. Princese paskatās - tavus brīnumus! - pelēks runcītis pie viņas gadījies.

Runčelis saka: "Mem, ko brīnaties? Esmu jūsu dēls. Cik tad atkal ilgi ir, kad piedzimu? Nāciet tik nu man līdz, es jūs izvedīšu mežiem cauri, otrā malā. Tur uztaisīšu jūms būdu un tad paraudzīšu ko ēst!"

Labi. Aiziet nu tur. Runčelis tūliņ savij zarus, saplēš sūnas, noliek labi mīksti visapkārt un būda gatava. Nu raudzīšot ēst. Māte jau ieteicas, kur te mežā ēdiens dabūšot, bet runcītis atsak: "Ķo te bēdājat? Cik te tālu ķēniņa pils - padabūšu cepešus!"

"Vai, dēliņ, pie mana tēva neej, neej!"

"Ne, jel ne! Tas jau atkal cits ķēniņš, pie kā es iešu, tas nemaz vēl tēvā nav - pavisam jauns, nu tik ko taisās precēties." To sacījis, runcis samet kumpumu un laiž uz ķēniņa pili. Ieiet kukņā - patlaban zoss izcepta. Ko nu gaidīt? Pakampj zosi un griež pa logu ārā. Necik ilgi ar zosi pie mātes klāt. Bet pavārs meklē zosi spļaudams. Ķēniņš prasa ēst - nav un nav. Nekā darīt - ķēniņš tai dienā iekož konebūt un tā paliek. Pienāk otra diena, pavārs izcepis cāli un nu patlaban nesīs ķēniņam iekšā, tik vēl jāietek noliekamā istabiņā pēc sāls. Bet par to laiku runcis atkal izgriež cāli pa logu un prom pie mātes. Iznāk pavārs, saņem rokas un nevar ne vārda parunāt. Iznāk pats ķēniņš, tas arī rausta plecus - nevar ne gudrs :ne muļķis tikt. Beidzot ķēniņš iedomājas: "Pag, tā to lietu nevar pamest. Jāizzin ir, lai kas. Vai dzirdi ko, pavār? Rītu es ielīdīšu aizkrāsnī un glūnēšu. Tu izcep atkal zosi un līdz ko gatava - tīši aiziesi projām! Gan tad es redzēšu, kur mani cepeši paliek!"

Labi - tā notiek. Līdz ko mu pavārs labi aizgājis, te runcis šodien atkal zosij mugurā, Bet tagad vīram neizdevās. Ķēniņš mudīgi no aizkrāsnes ārā, notveŗ runci pie astes un uzprasa: "Kur manus cepešus liec?"

"Kur lieku? Tev, ķēniņ, taču vajadzēja zināt, ka man ir māte. Un kas tas par dēlu, kas savai mātei ne cepešus nevīžos pagādāt?"

"Kas tava māte ir?"

"Pelēka kaķe!"

"Kur tava māte dzīvo?"

"Pelēkā kaķe dzīvo mežā, sūnu būdiņā

"Tā, bet zosi tu šodien vairs nevari savai mātei dabūt."

"Kādēļ tā?"

"Tādēļ ka pats gribu ēst!"

"Vadzi, ķēniņ, nemuldies, tev izies plāni, ja ar mani ieķildosies. Es zinu itin labi, ka tu rītu iesi uz svešu zemi sievu precēt; bet ja neņemsi mani līdz, tici droši - ne tu sievu dabūsi, ne arī mājā vairs pārnāksi. To tev pasaku!"

"Nu tad nāc man līdz svešumā, ja tik gudrs esi!"

"lešu gan, bet papriekšu tev jādod manai mātei iztika uz veseliem divi mēnešiem. Kad būšu aizstiepis visu, cik vajadzīgs, un mātei atdevis - nākšu atpakaļ un tad taisīsimies ceļā!"

Ķēniņš tā mierā. Nu stiepa runcis mātei trīs dienas, trīs naktis visvisādus gardumus. Sanesa tikdaudz: lai trīs mēnešus ēd, arī nenoēdīs.

To padarījis, runcis atpakaļ un nu abi divi ar jauno ķēniņu aizbrauca uz svešo zemi. Uz ceļa runcis saka: "Viņā zemē es ar citiem vairs nerunāšu, ar tevi gan, kur citi nedzirdēs. Tādēļ liec cienā manus vārdus! Redzi, tam ķēniņam, kur nobrauksim, ir trīs meitas. Tur tai zemē tāda paraša: kad ciemiņš nobrauc, tad vecākā meita papriekšu dod ēst; otrā dienā vidējā meita, trešā - jaunākā meita. Bet nepiemirsti, ēd droši, kad jaunākā cienā; neēd nemaz, kad vecākās cienā, jo tur būs nāves zāles klāt. Tikdaudz tagad, vēlāk varbūt pateikšu vēl ko, ja būs vajadzīgs."

Labi. Nobrauc tur. Vecais ķēniņš un meitas brīnum mīļi sagaida šos. Nāk ēdiena laiks - vecākai meitai vairs nav tik mīlīgs vaigs. Drīzi galds apklāts: lai nu nākot ēst! Runcis paskatās savam ķēniņam acīs un vairāk nekā. Ķēniņš atminas runča padomu un neiet vis pie galda. Kādēļ tā darot? Kādēļ apsmādējot pacieņu?

Ne, to lai nedomājot, viņš nemaz neapsmādējot, bet nejauki esot sakratīts braucot. Nemaz sirds tādēļ nekārojot. Labi - tas ēdiens aiziet gaŗām. Paiet tas cēliens - nu klās vidējā māsa galdu un aicinās ciemiņu ēst. Runcis atkal paskatās acīs un vairāk nekā. Ķēniņš atminas un neies vis pie galda. Kā dēļ tā darot? Kas tas par ciemiņu esot, kas nemaz nemielojoties?

Jā, ko lai darot? Viņš patencinot par visu labu, bet vidus vēl esot sagriezies drusku, lai neņemot jaunā!

Nekā darīt - tā ēdiena starpa atkal aiziet gaŗām.

Drīzi nāk trešais ēdiena laiks; bet tagad ir runcis ir ķēniņš tā izsalkuši, ka nemaz sagaidīt. Par laimi jaunākā meita nāk arī ar ēdienu un tūliņ aicina ciemiņus klāt sēsties. Runcis pamet ar aicina, ka nu var droši ēst. Ķēniņš piesēžas, bet runcis paliek apakš galda uŗādams, lai viņam arī dod. Nu ēd, nu ēd: viens kumoss pašam, otrs runcim apakš galda. Bet jaunākā māsa stāv un tik skubina, lai nekaunoties, lai ēdot pilnu launagu. Ciemiņi domā: "Vai skubini, vai neskubini, tikpat visu noēdīsim!" Un noēda arī.

Otrā dienā vecais ķēniņš ar savu dēlu aicina ciemiņu pamedīt. "Labi, labi!" ciemiņš atsaka, bet bez sava runča viņš neejot ne pēdu no vietas. Varot runci ņemt līdzi, ja gribot, šim atbild un nu visi aiziet. Mežā runcis ar savu ķēniņu atšķiŗas no citiem, lai dabūtu izrunāties. Runcis saka: "Vakarā vecākā ķēniņa meita tev būs pataisījusi gultu, bet tur tu neguli; izliecies par ļoti nogurušu un pakrīti turpat kūts augšā!"

"Labi, runcīti, labi - darīšu gan tā!"

Jā, un runcim taisnība: vakarā guļamā laikā aicina šo gultā; bet šis pie laika jau nolicies kūts augšā un metiet ne par ko. Tā paliek. Bet vecā ķēniņa dēls, nekā nezinādams, tāpat pakritīs uztaisītā gultā, kamēr ciemiņš nāks gulēt, ne sapņodams, ka gultai sava liga. Pēc tāda brīža vecākā māsa, gaŗām iedama, pamana, ka pašas brālis gultā iegulies.

,,Brālīt! Neguli tur!" šī pieskrien klāt, bet jau par vēlu. Brālis pagalam. Kam nu vainu dot? Kam citam? Ciemiņam. No rīta vecākā māsa pie tēva iekšā: "Tēt, mūsu ciemiņš šonakt mūsu vienīgo brāli nolietājis. Vai tādam to piedot?"

Ķēniņam, to dzirdot, pāriet sausas dusmas; viņš sagrābj ciemiņu un iemet cietumā, lai pūst. Šis nu died cietumā; bet runcis pieiet pie cietuma lodziņa, sacīdams: "Pagalam tu nu esi, pats taču redzi! Bet preci manu māti, tad tevi glābšu."

"Kas tava māte ir?"

"Pelēka kaķe!"

"Vai! vai tad man lemts ar kaķi dzīvot!"

"Kas tad tur ir? Vai tad ar kaķi nevar nodzīvot

"Nevar, nevar, runcīt!"

No rīta ķēniņš apdomājies: viņš labāk likšot ciemiņu dēla dēļ pakārt. Nekā darīt - slēdz cietumu vaļā un ved pie kārtavām. Runcis tek savam kungam līdz un prasa: "Vai precēsi manu māti, tad glābšu?"

"Kas tava māte ir ir?"

"Pelēka kaķe!"

"Vai! vai tad man lemts ar kaķi dzīvot?

"Kas tad tur ir? Vai ar kaķi nevar dzīvot"

"Nevar, nevar, runcīt!"

Bet tai pašā brīdī runcis sacel spurtus gaisā, sāk rūkt un pieaug suņa lielumā. Ļaudis jau brīnās. Pie kārātavām runcis atkal prasa savam kungam:

"Vai precēsi manu māti, tad glābšu?"

"Kas tava māte ir ir ."

"Pelēka kaķe!"

"Ja man tiešam lemts ar kaķi dzīvot, tad taču būs jādzīvo!"

"Labi, ka apdomājies!"

Un tai pašā brīdī runcis saceļ spurus gaisā, sāk rūkt un pieaug kumeļa lielumā. Ļaudis jau sabaidās un vecais ķēniņš uzsauc saviem ļaudim: "Kariet viņu ātri! Ko brīnaties?"

Bet lielais runcis dikti uzsauc : "Tiklīdz manu kungu kārsit - ādas vien jums te paliks, tā es saplosīšu jūs! Vecākā princese ar vidējo princesi pašas ielikušas gultā nāves zāles, pašas savu brāli nobendējušas un par to manu kungu kārt! Ejiet raudzīt, vai nebūs apakš pagalvja nāves zāļu sainītis."

Aiziet ķēniņš raudzīt - jā, ir gan sainītis ar nāves zālēm apakš brāļa pagalvja.

To redzēdams, ķēniņš liek savās dusmās abas vecākās meitas pakārt, bet savam ciemiņam piedāvā savu jaunāko meitu par sievu. Tomēr nu jau bija par vēlu.

"Man pašam brūte, pelēka kaķe, mājā, to solījos precēt!" ciemiņš atsaka un aiziet ar savu runci uz māju.

Mājā ķēniņš prasa runcim: "Kur mana brūte ir? Ved nu pie viņas ! "

"Kad būs laulības, tad būs brūte; rīko tik kāzas!"

To sacīdams, runcis aiziet.

Labi. Kāzas sarīkotas, laulībām tūliņ jāsākas, bet vēl ne runča, ne brūtes. Vēl pagaida tādu brītiņu. Uz vienu reizi redz : runcis nāk un vaska skapītis tam uz astes. Ienāk iekšā, visi brīnās, kas tas par vaska skapīti. Bet runcis nolaiž asti ar skapīti pie zemes un tad atslēdz skapīti, izlaizdams tādu daiļu princesi, kā sauli. Ķēniņš apķeŗ daiļo princesi un nezin runcim, kā pa

teikties; bet runcis saka: "Pēc laulībām tu tiec labi tādu no pils savest deviņas asis apses malkas; tad iekraujiet mani malkā un pielaidiet uguni, lai sadegu."

"Vai, runcīt, kā lai ar tevi tā apietas?"

"Neļurksti - tā vajaga!"

Labi, ja vajaga, dara arī. Kad malka aizdedzināta - runcis bļauj: "Skrieniet nu visi mājā! Kas manu balsu dzirdēsit, kad es degdams bļaušos, tas paliks kurls!"

Visi pārskrien mājā un gaida uguni izdziestam. Pret vakaru uguns vairs nekūp un nu ies skatīties, kas ar runci noticis. Aiziet - nekā. Sāk rušināt pa pelniem uz labu laimi, te - brīnumi kādi nav! - no viņiem izceļas stalts, slaiks princis.

Nu sākas īstenās kāzas, diveišu uz reizi: ķēniņš apprecēja to brūti, ko runcis skapītī atvedis, un staltais princis, senākais runcis, ķēniņa māsu.