14. A.725. 518. 502.461. A. B ī l e n š t e i n s n o J ā ņ a P e l č a, d z i m. Ķ e v e l n i e k a J a u n - A u c ē. LP, VI, 923 (137, 1).

Vienam tēvam bijuši trīs dēli. Vienu vakaru atlaidis labi agri no darba un piesacījis, lai no rīta viņam izteic tos sapņus, ko tai naktī būs sapņojuši.

Tie divi pateikuši, ko sapņojuši, tas trešais nav teicis. Tad tēvs vedis (neteicēju) uz ceļa pērt, kālab neteicūs; bet viņš atsacījis: "Jūs man varat diezi(n) ko darīt, es neteikšu un neteikšu!"

Ta(d) braucis viens ķēniņš, tas prasījis: "Kālab tu savu puisi per?"

Tēvs teicis: "Viņš man neteic savu sapni!"

Ķēniņš teicis: lai izdod viņam! "Cik pa(r) viņu grib(i), pa(r) to puisi?" prasījis.

Viņš teicis: "Trī(s)simti dālderi!"

Un ņēmis to puisi pie sevim karītē un pā(r)braucis savās mājās, uz savu muižu, atminējis prasīt to sapni. Viņš nav teicis to sapni, tas puisis; nu ķēniņš akal vedis pērt uz ceļa. Braucis akal viens ķēniņš gaŗām pa ceļu un prasījis: "Kālab viņi per to puisi ? "

Teicis: "Viņš man neteic savu sapni, ko sapņojis."

Tas ķēniņš teicis : lai izdod viņam! Cik viņš grib? Viņš grib savu naudu: trī(s)simti dālderi!

Atdevis tos trīssimti dālderi un vedis projām uz savu pili. Akal atminējis prasīt to sapni, nav teicis arī tam ķēniņam. Tad viņu licis iemūrēt mūrī - nav un nav teicis.

Ķēniņš ta(d) braucis uz precībām. Tad tā ķēniņa māsa cierējuse mūrim gaŗām un viņš teicis : "Jūs nezinait vis, kā jūs brālim ies!"

Viņš bijis tāds uz priekšu zinātājs - visu. Viņa teikuse: "Ja tu vari izglābt (brāli), tad es tev(i) laidīšu vaļām!"

Ta(d) licis sabungāt pa pilsātu visus vienādos augumos -divpadsmit: visus vienādiem ģīmjiem, vienādiem matiem. Un tad viņi izgāj(u)ši visi tie divpadsmit pa ceļu. Viņš gā(i)s tādu gabaliņu līdz tiem citiem un iegājis krūmos - teicis, ka vēders sāpīt. Un viņš uzgājis: divi velli kavušies pēc viena mantelīša un vienas cepures. Tie tādi bijuši: kā cilvēks uzģērbis, tad nebijis vai(r)s redzams. Un viņš prasījis: vai viņi grib? Viņš izspriedīs tiesu viņiem. Viņi teikuši: "Jā, mēs gribam gan, jo mēs te septiņi gadi jau kaujamies pēc tā mantelīša."

Viņš teicis: "Es sviedīšu vienu ripu, un kuŗš pirmāks atnesīs, tam tas mantelīts piederēs!"

Viņam bijis krusta rubulis - to sviedis. Un tie velli spārdījuši (rubuļi) ar kājām - nevarējuši paņemt. Un tā spārdījuši viņš nogājis un pats paņēmis to rubuli. Nu uzvilcis to mantelīti, (uzlicis) to cepuri un aizgājis projām. Nogājis pie tiem citiem. Bet noiedams viņš novilcis mantelīti, noņēmis cepuri, nesis uz roku, lai tie citi redz viņu. Un pagājis kādu gabaliņu, gājis akal tanīs krūmos un uzgājis divi velli kaujamies akal: kavušies pēc vienas zalvetītes. Tā zalvetīte tāda bijuse. Kad paklāja pie zemes, tad visādi ēdieni bijuši virsū, ko tik grib. Un tad viņš prasījis vai viņi grib - viņš izspriedīs tiesu viņiem? Viņš sviedīs vienu ripu, kuŗš atnesīs, tam piederēs tā zalvetīte. Teikuši: "Mēs gribam gan!"

Viņš sviedis akal to krusta rubuli. Noskrējuši, spārdot ar kāju, nevarīt atnest. Pats nogājis paņemt to krusta rubuli un iebāzis zalvetīti kabatā, aizgājis projām. Ta(d) gājis gabaliņu akal tiem citiem līdz, saviem biedriem, un tad iegājis trešo reizu krūmos. Uzgājis akal divi velli kaujamies, katrs ar deviņām galvām - pēc vienas polletes. Sacījis: vai grib - viņš izspriedīs tiesu? Teikuši: "Mēs negribim!"

Bet šis apvilcis to mantelīti, uzlicis cepurīti, lai neredz, un paņēmis to polleti, tie palikuši tukšā.

Aizgājis pie saviem biedriem, paklājis to zalvetīti un visi paēduši. Paēduši un teikuši: "Kad mēs aiziesim, kad tā kavēsimies arvienu?"

Tad viņš nolicis to polleti zemē, uzkāpis pats virsū, tie citi uzkāpuši ar(ī). Kuŗš uzkāpis - zalvetīte pa gabalu paplēšoties lielāka, un kad visi uzkāpuši, iesaucies: "Up, up, up!" trīs reizes. Tad viņi! cēlušies gaisā visi, gāj(u)ši, ka ne putns nevarējis līdz skriet. Tā saskrējuši trīs nedēļas pa gaisu, noskrējuši tanī pilsātā pa trīs nedēļu vēl priekšā tam ķēniņam; un taču viņš bija izgājis pa trīs nedējām viņiem pa priekš no mājām.

Un tai frincesei - ko ķēniņš gājis precēt - bijis tāda maza kastīte un nu frincese prasījuse kastītei: "Kādas prezentes liks tam ķēniņam, kas atbrauks precībās, priekšā?"

Kastīte atteikuse: "Tavā dārzā ja(u) i(r) trīs zelta pīles. Ieej, paņem vienu un atnes! Kad ķēniņš atnāks, liec viņam priekšā! Tādas būs tās frezentes."

Bet šis (puisis) to visu dzirdējis, jo gājis a(r) to mētelīti neredzams arvienu tai frincesei līdz. Un puisis, to dzirdējis, ko kastīte atsaka, ieskrējis dārzā, paņēmis to (pīļu) tēviņu. Frincese pēc iegāj(u)se - divi vien bijušas (pīles). Un tad (puiša) ķēniņš braucis pa tiltu pāri, tur bijis tāds liels tilts. Puisis prasījis savam ķēniņam: "Ku(r) tu brauc?"

Teicis: "Es braukšu uz precībām!"

Puisis prasījis: "Vai tev i(r) prezentes līdz?"

Ķēniņš teicis: "Jā, man i(r) gan!"

Puisis prasījis: "Kādas tad tev i(r)?"

Ķēniņš teicis: "Man i(r) zelta nauda!"

Puisis teicis: "Tu, muļķi! tu ja(u) būs tūlīt pagalam, kad tu liksi zelta naudu priekšā."

Tad puisis iedevis ķēniņam to zelta pīli un teicis, lai neliek ātrāki uz galda, kamet liek frincese savas frezentes. Viņš (ķēniņš) nogājis no rīta un tad likuse savu zelta pīli uz galdu un tā šis krapc! savu tēviņu blakam. Un tā palikuse viņa kā bāla, kā i(r) bijis tūlīt pretīm (ko likt).

Un prasījuse akal tai kastītei: "Kas nu būs ar tām prezentēm?" Ka viņam bijis tādas pat.

Kastīte teikuse: "Liec kurpniekam uztaisīt zelta kurpi!" Puisis bijis klāt un dzirdējis. Tad likuse kurpniekam, lai uztaisa un a(r) zeltu lai appūš. Kurpnieks uztaisījis, a(r) zeltu appūtis un licis uz krāsnī žāvēt. Un ta(d) tas puisis noņēmis. Kurpnieks meklējis - nav vai(r)s, jātaisa akal cita (kurpe). No rīta ķēniņš braucis akal pa to tiltu, akal puisis prasījis: "Ku(r) tu brauksi?"

Ķēniņš teicis: "Uz precībām!"

Puisis prasījis: "Vai frezentes tev līdz?"

Ķēniņš teicis: "Man i(r) gan līdz zelta nauda!"

Puisis atteicis : "Tu, muļķi, tu būsi drīz pagalam a(r) savu zelta naudu."

Ķēniņš teicis: "Nu, ko ta(d) es likšu, ka man cita nekā nav!" Tad puisis teicis: "Še tev tā kurpe!" bet lai ātrāki neliek uz galda, kamēt viņa liek savu kurpi. Uzlikuse savu kurpi tā frincese un viņš licis savu blakām - akurāt vienādas. Ķēniņš aiz gājis projām, divreiz viņu vinnējis. Piegājuse akal pie tās ka stītes: "Ko nu man būs darīt? Divi reiz jau viņš mani vinnējis."

Kastīte atteikuse: "Tu jau zini - jūrmalē i(r) tavs tēva tēvs un tam i(r) zelta bārda; lūdz, lai viņš tev dod pāri spalvas no tās bārdas!"

Nabraukuse - (un tas puisis akal papriekš noskrējis ar savu polleti) - viņa teikuse: "Labrīt! mans tēva tēvs - atnācu uz lielu lūgšanu. Man brūtgāns ir un frezentes nekādas nevaru dabūt!"

Un lūguse no tās bārdas kādu pāris spalvas lai vēl(ē) izplūkt. Viņš teicis: "Plūc, bet plūc lēnām - veca bārda!"

Un tad šī izplūkuse, nobučojuse roku. Bet puisis (neredzams) noņēmis - tur(a) to bārdu. Ta lūpa stāvīt atkārusies (vecajam), viņš atrāvis a(r) visu to lūpu nost (bārdu). Un tad vecais dēla meitu izšķennējis. Šī brauc uz mājām, bet puisis, a(r) pulleti papriekš pā(r)skrējis, sacījis akal savam ķēniņam (viņš sasticis akal ķēniņu uz tilta): "Še tev vecā bārda! Bet ārtrāk neliec, kamet viņa liek!"

Nobraucis - šī jau izlikuse tās trīs spalvas uz galdu. Tad ķēniņš visu sauju licis blakām. Viņa teikuse : "Nu es nekā vai(r) s nevaru darīt. Nu jāiet pie tā brūtgāna!"

Tad teikuse, ka deviņdesmit deviņus nonāvējuse, bet viņu nevarējuse pievārēt. Tad tas puisis gājis uz tā nama, ku(r) tie citi viņa biedri; ķēniņš palicis turpat pie brūtes, jaunās. Tūlīt taisījuši kāzas. Piegājuse akal pie tās kastītes - prasījuse: kāpēc nevarējuse vai(r)s nonāvēt tā beidzamā? Kastīte atteikuse: "Tas nāk - tur i(r) divpadsmit otrā namā, tie visu zin, nokauj tos!"

Un tad to ķēniņu arī pievilšot. Nu likuse uztaisīt krēslus, tādus ar nažiem. Kad uzsēžas virsū, tad cilvēku sakapā lupu lupās; un kafeju pataisījuse glāzēs gatavu un iebēruse ģifti iekšā. Bet puisis (neredzams) bijis klāt, kad runājuse ar to kastīti. Un tad viņi lūguši uz kāzām tos divpadsmit. Kāzas bijušas gatavas, tad puisis zinājis visu uz priekšu, kas būs. Viņi paņēmuši visi niedrītes; ta(d) tas puisis pavēlējis un pateicis: kā viņš dara, tā lai viņi dara pakaļ. Kā iegāj(u)ši istabā - bijuši visi krēsli sacelti un glāzes, lai tik sēd virsū. Un tad viņš (puisis) teicis: lai liek niedrīti katrs pie sava krēsla! Un kā puisis iegājis, visi iegājuši, uzspieduši to niedrīti uz krēsla - tā tas krēsls gaisā, izkampis to niedrīti un sakapājis lupu lupās. Ta(d) viņš teicis: "Are, vai uz tādiem varēja sēdēt?"

Un tad paņēmis savu kafejas glāzi un izlējis kaktā, un visi citi arī izlējuši pakaļ viņam. Un tad tas kakts sācis kurēties ar uguni.

Un visi tās kāzas noturējuši un tad ķēniņš braucis a(r) frincesi uz mājām. Viņi, tie divpadsmit, palikuši sešas nedēļas tanī pilsātā un pēc tām sešām nedēļām braukuši uz mājām. Trīs nedēļas skrējuši ar pulleti - pā(r)braukuši vienu vakaru. Un tad tas ķēniņš vienu rītu pā(r)braucis, deviņi nedēļas uz ceļa bijis.

Tad puisis iestājies savā mūrī akal - tie citi nogājuši kairs savā amatā jeb dienestī.

Un tad viņi cierājuši gar to mūri: ķēniņš, viņa māsa un tā frincese. Tad tā māsa teikuse : "Redzi, brāli, tas tavs pestītājs, kas tev(i) izglābis!"

Ķēniņš teicis: "Kā tas var būt? Es papriekš pa(r) viņu izbraucu, viņš mājās palicis, es pā(r)braucu no rīta, viņš jau bij man priekšā. Kā viņš varēja man(i) pestīt tik tāļu?"

Tad prasījis: vai viņš ir viņu pestījis? Puisis atteicis: "Es esmu gan tev(i) pestījis!"

Tad ķēniņš prasījis: kā tas zinājis, kādas frezentes viņa man liks priekšā? Puisis teicis: "Es visu zināju, visu, ko viņa gribēja darīt."

"Kā viņa tevi neredzēja?"

"Man tāda cepurīte un tāds mētelītis. Kā apģērbs cilvēks viņu nevar vai(r)s redzēt."

Tad ķēniņš teicis, lai viņš uzvelk to! Uzvilcis, uzlicis cepuri - ķēniņš nav redzējis un, kad novilcis, tad ķēniņš viņu redzējis tāpat kā katrs cilvēks. Ķēniņš prasījis puisim: "Kā tu varēji aizbraukt tik tālu?"

"Man i(r) tāda pullete, ku(r) es uzkāpu virsū, tad es varu braukt līdz vējam."

Un tad viņš nolicis to pulleti zemē, uzkāpis pats virsū un saucis to ķēniņu, lai arī kāp uz to pulleti. Tad viņi braukuši par to pilsātu. Braukuši, braukuši! - puisis teicis: "Ja tu nedosi pus valsti, tad es tev(i) celšu vēl augstāki un sviedīšu zemē !"

Tad solījies dot to pusvalsti. Nolaidušies. Nu tas puisis apprecējis ķēniņa māsu un ta(d) bijuši švāģeri kapā: viņam viena valsts puse, otram otra puse.