Vienam ķēniņam tikai viens vienīgs dēls bijis; to viņš licis tik smalki izmācīt, ka varējis ar mušām sarunāties. Kad ķēniņa dēls iekāpis astoņpadsmitā gadā, tēvs sarīkojis kuģi un sūtījis viņu svešas zemes aplūkot; bet ķēniņa dēla mātes brālis braucis par vadoni līdz. Labi. Braukuši, braukuši - pabraukuši tādu gabalu, te mušas sākušas ķēniņa dēlam ausī dziedāt: "Kad pārbrauksi atpakaļ mājā, tad tēvs tev notīrīs zābakus, māte pienesīs mazgājamu ūdeni!"
Šis pabrīnījies, ko mušas tur dzied, un pastāstījis arī mātes brālim to. Bet mātes brālis par tādu lepnu valodu tik dikti sadusmojies, ka cirtis ķēniņa dēlam pliķi, un no tā pliķa šis pār kritis pār kuģa malu ūdenī iekšā. Bijusi todien liela auka, glābt arī nespējuši. Bet pašā tai brīdī liela, liela zivs aprijusi ķēniņa dēlu un aizpeldējusi prom. Septiņi gadi sadzīvojis zivs vēderā nabadziņš.
Te uz vienu reizi viņš manījis: zivs guļ, guļ uz vietas un nekust. Tūliņ sapratis: tā būs nosprāgusi? Un tā paņēmis savu nazīti, izgriezis augšpusē labu caurumu un izlīdis dienas gaismā. Apskatījies: jūŗas mala nav tālu. Un kā par laimi tai pašā brīdī braucis gar jūŗas malu viens kungs. Tas redz: jūŗā tā kā liels akmens - kas? Un uz tā viens kušņājas. Apturējis karīti un saucis: "Kas tu tāds esi? Vai spoks, vai cilvēks?"
"Esmu cilvēks, bet pliks!" šis atsaucies. Nāc ārā! Es tev drēbes došu!"
Ķēniņa dēls iznācis. Kungs apģērbis viņu un aicinājis līdz braukt, palikt viņam par sulaini.
Labi. Bet pēc kāda laika šis pats kungs braucis uz svešu pilsētu precībās. Tur tās pilsētas ķēniņam bijušas divpadsmit meitas un to vecāko vēlējies tai gadā izprecināt; tikai viena ķibele: brūtgānam vajagot vecāko meitu māsu pulkā uzminēt, un arī viņas ērzeli citu ērzeļu pulkā uzzīmēt. Bet visas māsas bijušas vienādi ģērbtas un gandrīz vēl vienādas izskatījušās; ērzeļi atkal visi bijuši melni un visi vienā lielumā - mini nu, mini!
Nu, un nu tai dienā, kad kungs taisījies ķēniņa vecāko meitu noprecēt, sulainis arī par laimi aizbraucis līdz. Kamēr nu kungs pa iekšu tērzējis, sulainis atkal pie citiem sulaiņiem pa kukņu. pie pavāra - kur nekur. Un patlaban ķēniņa pavāram bijis jāvāra jaunajam brūtgānam, kungam, vakariņas. Labi, vārījis. Kamēr tur vārījis, te mušas iedziedājušas kunga sulainim ausī: "Ja dabūsim brūtgāna vakariņas apēst, tad viņš brūti, tad ir ērzeli uzminēs!"
Sulainis nu teicis pavāram: "Vāri, vāri; bet tas ēdiens mušām!" pavārs sarājis sulaini par tādu neprātīgu valodu un ieskrējis pie kunga viņa trako sulaini sūdzēt. Iznācis kungs, sulainis pateicis: tā un tā, viens no diviem, mušas to un to teikušas. Kungs domājis: "Jāklausa būs!" un pavēlējis pavāram lai tikai dodot vien mušām viņa vakariņas, tam tā vajagot būt! Kas pavāram? Devis arī.
Mušas ēdienu noēdušas un tad sacījušas atkal sulainim : "Ievēro: visas ķēniņa meitas sēdēs rāmi, tikai brūte vien ne, tā dzenās mušas; arī visi ērzeļi stāvēs mierīgi, tikai brūtes ērzelis vien ne, tas gaiņās mušas."
Sulainis to pateicis kungam. No rīta ķēniņš ievedis brūtgānu kambarī, kur visas meitas, vienādi ģērbtas, sēdējušas krēslos : lai nu minot! Šis apskatīsies: viena dzenā mušas, tā esot! Labi, uzminējis. Nu vedīs pie ērzeļiem, visi stāv rāmi, viens tikai gaiņā mušas: tas esot!
Labi, atkal uzminējis. Bet nu vēl nav diezgan: brūtgānam arī brūtes ērzelis jāizjājot un jājot sudraba niedre, seši podi smaga, jāizmētājot kā spalva, tad varēšot precēties.
Ko nu? Kungs nemaz tik stiprais nebijis un jājāj ir. Sarunājis ar sulaini: apģērbšot to savās brūtgāna drēbēs, un lai jājot viņš. Sulainis bijis dikti stiprs. Labi, jājis sulainis, tas mētājis niedri kā paijiņu. Un tad arī saskrējis to ērzeli tā, ka nokritis šūnās gar zemi un nemaz nekustējis vairs; atstājis arī, lai guļ, un gājis niedri svaidīdams mājā. Bet brūte tamēr pamanījusies: norāvusi saskrietajam ērzelim vienu sudraba pakavu un pārnesusi mājā.
Nu dzēruši kājas. Bet pēc laulībām brūte izņēmusi sudraba pakavu, atstiepusi taisnu un devusi savam jaunam vīram, lai tas atliecot pakavu kā bijusi. Jaunais vīrs tūdaļ nomanījis, ka nespēs vis, tadēļ slepus pašāvis savām sulainim, lai tas atliecot. Sulainis atlieca gan; bet brūte apmanījusi blēdību paķēra zobinu un sulainim klāt: "Nu tev jāmirst, tēviņ, kam tu mani piekrāpi!"
Sulainis redz: labi nebūs, mūk pa logu laukā. Bet šī kā cērt, nocērt sulainim kāju pēdas. Kā nocērt pēdas, tā šis paķeŗ savas pēdas, iespiež padusē un prom.
Skrējis, skrējis, ārpus pilsētas panācis vecu vīriņu bez rokām; tas lēnītiņām braucis mazos ratiņos ar dzeltenu ķēvīti. Nu lūdzis: "Vectēvs, vectēvs, ņemiet mani pavediet, man nav kājām pēdas!"
Vectēvs atteicis: "Kā lai tevi pavedu? Nevaru pabraukt, man nav roku."
"Tad labi saderam! Man trūkst kāju, jums trūkst roku; es nevaru iet, jūs nevarat braukt; mums jāsametas kopā, tad iztiksim."
Labi, ieņēmis ratos un nu braukuši, kamēr iebraukuši biezā mežā, tur ieraudzījuši caur kokiem uguni spīdam. Piebraukuši klāt, bijusi maza mājiņa un divi lielas ēkas; tās lielās kā stallis ar vāgūzi izskatījušās. Iegājuši istabā, atraduši vecu sieviņu ēdienu vārām. Nu lūgušies: "Mīļā māmiņa, paturiet mūs pa nakti un dodiet mums ko uzkost!"
Bet vecene atteikusi: "No Dieva puses! Eita projām, mani dēli ir slepkavas, tie jūs nokaus, kad pārnāks."
"Gan jau viņus pielūgsim, kur mēs nakts laikā tikpat lai paliekam?" puisis (sulainis) atteicis. Vecene tad arī paturējusi. Bet sulainis nu noskatījies, ka istabiņā, pie pašām durvim
lūks bijis un apakšā pagrabs. Nu nostatījis veco ārpus durvim, pats paķēris cirvi, attaisījis lūku un teicis tā: "Kad viņi sāks nākt mājā, tad tu, vecīti, ārpus durvim skaitīsi, es atkal cirtīšu."
Pašā pusnaktī divpadsmit vecenes dēli, slepkavas, nākuši mājā; bet kuŗš vien pabāzis galvu pa durvim, tam ar cirvi galva nost un rumpis pagrabā iekšā. Tikai pašu beidzamo, divpadsmito, ķēniņa dēls (sulainis) noķēris pie rīkles, nocirtis tam degunu un uzsaucis: "Dod tādas zāles, ar ko zaļo un aug, tad manas kājas, mana biedra rokas un tavs deguns - itin visi būs veseli; ātrāk tevi vaļā nelaidīšu."
Šis domājis, domājis, neko nav atteicis. Sulainis tad nocirtis vēl ausi un atkal uzsaucis: "Dod, ar ko zaļo un aug!" Slepkava redzējis: vaļā netiks, teicis mātei: lai izņemot to un to glāztiņu no skapja. Atnesusi glāztiņu, sulainis paņēmis sausu kociņu, iebāzis glāztiņā - kas ir - kociņš sācis degt. Nu nocirtis slepkavam otru ausi un atkal teicis: "Dod, ar ko zaļo un aug!"
Nu licis mātei atnest zaļu glāztiņu, un kad nu iebāzis sauso kociņu, tad radies zaļš pumpurs galā, zaļa miza pa virsu kociņam. Nu puisis nocirtis slepkavam galvu un iemetis pie citiem pagrabā.
Tad viņš apsmērējis savas pēdas ar tām zālēm, pielipinājis pie kājām, un ne cik ilgi, pēdas pieaugušas pie kājām, ka ne zināt. Pēc tam iesaucis veco, lai atnesot arī savas rokas, tās arī būšot pie delbiem pieaugt. Vecais teicis: "Man tās rokas ir gan kulītē, ratos, bet tās jau sen sakaltušas."
"Nekas nekait, nesiet tikai šurp!" Un tā atnesis, apsmērējis ar zālēm, pielipinājis pie delbiem - necik ilgi - vecajam rokas veselas !
Vecā māte, tā nu gan brēkusi pēc saviem dēliem; bet ķēniņa dēls atteicis : "Nebēdā neko, no šī brīža būsi mana māte, es tevi apgādāšu."
No rīta piekrāvuši ratus, kas vien vāgūzī bijuši, ar dārgām lietām, izveduši no staļļa zirgus, sajūguši vezumiem priekšā un braukuši projām. Braukuši, braukuši - gadījies pilsēts. Apskatījies labi: tas bijis ķēniņa dēla tēva pilsēts. Nu apklaušinājies, vai vēl viņa tēvs te ir par ķēniņu. Neesot! Esot iekritis lielos parādos un pārdevis pilsētu citam ķēniņam; pats tagad dzīvojot ārpus pilsētas mazā namiņā un kaujoties ar badu.
Ķēniņa dēls, to padzirdējis, dikti noskumis par tēvu, par māti, un tūliņ braucis ar visiem mantas vezumiem, ar visiem dārgumiem, spožumiem vecākus uzmeklēt teiktā namiņā. Meklējis, meklējis - atradis gan; bet tēvs, māte tik bagātu kungu ar tādiem zirgiem, ar tādiem ratiem un dārgumiem nepazinuši vairs, domājuši: tas kāds kaimiņa ķēniņš atbraucis, un nu nemaz nezinājuši, kā saņemt, kā cienāt, kā guldināt. Šis atkal tai vakarā arī neteicis, kas tāds īsti esot, domājis no rīta pateikt, kad uzcelsies. Bet no rīta - šis vēl gulējis - tēvs jau pasteidzies notīrīt ciemiņam zābakus un māte ienest acu ūdeni. Dēls pavēris acis, ieraudzījis, ko šie darījuši, un nevarējis vairs nociesties: ar asarām acīs sācis stāstīt, ka esot viņu dēls, neesot noslīcis toreiz, un kā nu ar savu mantu un dārgumiem atkal atpirkšot tēva pilsētu no svešā ķēniņa, lai nebēdājot.
Tā noticis: atpircis pilsētu, ielicis atkal tēvu par ķēniņu un nu dzīvojuši laimīgas dienas.
Te pēc kāda laika ķēniņa dēlam iegribējies to kungu apsērst, kam toreiz palīdzējis sievu ieprecināt. Labi, aizbraucis, vaicājis: vai kungs mājā? - Jā, esot gan mājā: ganot cūkas patlaban. "Kā? Cūkas?" šis brīnījies.
"Jā, cūkas! Ko tad lai viņš gana? Sieva cita neļauj ganīt; un vēl jau dabū pērienu, kad ir tās pašas cūkas labi nenogana. Jā, mūsu kungam gŗūti; tādu velna sievu pārveda: dari šā, nav labi ; dari tā, nav labi."
Ķēniņa dēls tīri saplacis, to dzirdēdams, un tūliņ steidzies uz lauku pie cūku gana: vai tas tiesa? Aiziet - ir gan tiesa - gana drēbes mugurā, gana rīkste rokā, cūkas visapkārt!
" Ak, kaut tevi nelaime!" viņš domājis, "nu jārauga vecam draugam izlīdzēt!" Lai dodot līdz vakaram gana drēbes viņam mugurā, viņš zinot padoma! Labi, pārmainījuši drēbes; kungs ķēniņa dēla drēbēs aizbraucis kur nebūt prom ar ķēniņa dēla zirgiem, un šis palicis pie cūkām. Ganījis, ganījzis - nemaz neatgriezis: lai iet zirņos, lai iet, kur vien pašām tīk.
Te uz vienu reizi kunga sieva ārā: "Kur tu tās cūkas laidi? Vai tā jāgana? Nu tev atkal pēriens!"
Šis atteicis: "Kad tikai tev, ragana, pašai pēriena nevajaga? Šī mani pērs, ko tu; pasaulīte, nedomā! Tūliņ uz mājām aizkrāsnī krupt!"
Ak tu žēlīgais! Kā nu kunga sieva iesāka lādēties, ne atklausīties; beidzot tikai to vien sausās dusmās vēl varēja izteikt: "Tu nositams tēviņš! Tagad tev ar aukstu pērienu nepietiks , tu dabūsi vakarā siltu pērienu!" un tā mājā un tūliņ lai kurinot pirti, kungam vakarā vajagot pēriena!
Jā, jā! Izkurina pirti, sauks cūkganu mājā: lai tūliņ ejot pirtī! Un šī nu pati pērs.
Labi, ķēniņa dēls ieiet pirtī, bet paklusu iečukst durvju uzraugiem: lai no Dieva puses neviena nelaižot no pirts ārā, ir arī tad ne, ja kāds pa iekšu kā suns, kā kaķis brēktu.
Un tā nu iegājis, šī jau paņēmusi labu žagaru un uzsauks: lai gulot lāvā, ka var pērt. Bet šis cūku gans nebijs vis tik nestiprs, kā tas pirmais: kā grābis kunga sievu rokā, tā mizojis, lai āda put un to vien saucis: "Vai mīlēsi vīru, vai mīlēsi vīru?"
Šī dusmās vēl nekā neatteikusi ; bet ķēniņa dēls tikmēr pēris, kamēr izsprucis tas vārds: "Mīlēšu, mīlēšu!"
Nu palaidis vaļā un sūtījis kungam pakal, lai brauc mājā, sievai prāts radies.
Un no tā laika bijusi kungam tā labākā sieva. Kungs vēl daudzreiz tencinājis: "Tas tikai dienās būs ķēniņš, kas mācēs visus ievaldīt; tā viņš man palīdzēja pašās precībās, tā palīdzējis pēc precībām, šitais ķēniņa dēls."