Vienam kalējam bija trīs dēli. Tā kā dēli bija pieauguši, tad visiem nebija darba. Kādā dienā tēvs sacīja uz dēliem: "Eita, dēli, pasaulē un mācaities ko labu."
Divi dēli tēvam patika, bet trešais nebija pa prātam. Tas bija gan liels un stiprs, bet aizmāršīgs. Viņš bieži vien ielika dzelzi ugunī un gandrīz ļāvis tai sadegt. Uz laktas tas tā sita ar āmuru, ka dzelzs gandrīz sadega.
Māte taisīja visiem dēliem ceļa kules, bet jaunākā dēla bija viņai visvairāk žēl. Kad dēli devās pasaulē, tie katrs nokala tuteniņu; tad atvadījās un devās katrs uz savu pasi. Dēli nu iegājuši mežā, kur bijušas krustceles. Pa vienu ceļu gājuši jātnieki, pa otru lielgabalnieki un pa trešo kājnieki. Vecākais brālis teicis: "Ieēdīsim pusdienu un tad dosimies katrs uz savu pusi."
Pēc ēšanas vecākais brālis sacīja: "Es iešu pa to ceļu, kur jātnieki aizgāja, mācīšos zirgus kalt."
Vidējais brālis teica: "Es iešu pa to ceļu, kur lielgabali aizgāja, mācīšos zobenus kalt."
Tad abi vecākie brāļi prasījuši jaunākam: "Pa kuŗu ceļu tad tu iesi?"
Tas atbildējis: "Es iešu pa to ceļu, kur tie zvēri parādījās, kad ienācām mežā."
Tad vecākais teica: "Še ir liels ozols, tai iedursim savus tuteņus. Kurš pirmais atgriezīsimies, tas paņemsim savu tutenu, tā mēs zināsim, kas esam atgriezušies mājā."
Tad brāli atvadījušies un devušies pasaulē. Jaunākais gājis pa šauru ceļu, viņam tūlīt piebiedrojušies vilki, lāči, lapsas u. c. Viņš ar visiem bijis draudzīgs. Jaunākam dēlam līdzās gājis liels lācis, kas rādījis, lai viņam kāpj mugurā. Tas arī uzkāpis. Lācis sakustējies par zīmi, lai dūšīgi turas, tad laidis pilnos rikšos mežā. Jaunākais dēls tikko elpu varējis atvilkt. Zari viņam saplēsuši ģīmi. Citi zvēri arī laiduši pakaļ, ko jaudas. Ieraudzījuši jau malu. Tagad lācis pieskrējis un apstājies. Dēls nokāpis nost. Tā kā viņš bijis noguris, tad atgūlies. Lācis un zvēri laiduši atpakaļ, tur tad bijusi liela kņada. Kad dēls pamodies; tad iegājis pa vārtiem dārzā. Tas bijis ļoti skaists. Dārzā bija aka kuŗā bija ķēdīte, pie ķēdītes bija trauciņš, ar ko ūdeni izvilkt. Tā kā dēls bijis noslāpis un noputējis, tad izvilcis ūdeni un nomazgājies. Tūlīt arī rētas sadzījušas un pašam palicis ļoti labi. Viņš ieraudzījis dārzā skaistu pili. Domājis: jāiet iekšā. Priekšnamā un visur bijis tukšs kā kapā. Iegājis vienā kambarī, tur bijis mācītāja apģērbs. Iegājis otrā, tur bijuši zobeni, dūči un plintes. iegājis vienā zālē, tā izskatījusies kā baznīca. Viņš nometies ceļos un lūdzis Dievu. Tad dēls gājis otrā stāvā, te arī viss bijis klusu. Viņš iegājis lielā zālē, tur bijusi gulta, kuŗai apkārt bijis aizkars. Domājis: jāpaskatās, kas tur īsti ir. Ieraudzījis skaistu sievietes galvu uz spilvena. Galva sacījusi: "Mīļais cilvēk, nebīsties un uzklausies. Paņem krēslu un piesēsties tuvāk. Es esu ķēniņa meita. Šai pilī dzīvoja mans tēvs - ķēniņš. Tā kā mums bija pagānu ticība, tad mūs pierunāja pārkristīties. Tēvs to arī izdarīja. Nelaime tā, ka man bija brūtgāns pagānu bicībā. Tai dienā, kad mēs bijām pie akas sapulcējušies, lai pārkristītos, ieradās arī mācītājs. Pirmo kristīja mani; tai brīdī atvērās vārti, pa kuŗiem ieskrēja mans brūtgāns un teica: "Visi kas še ir, lai paliek par zvēriem." Visi arī palika par zvēriem, izņemot manu galvu, ko mācītājs bija ar ūdeni apslacījis. Še guļu jau 80 gadu. Tas lācis, kas tevi atveda, bija mans tēvs. Citi zvēri bija pavalstnieki. Pats Dievs tevi sūtījis, lai mūs viņus izglābtu. Kad tev gribas ēst, tad ieej baznīcā un lūdz Dievu; tad tev vair negribēsies. Vispirms uzvelc mācītāja apģērbu. Pēc tam pajem zobenu, plinti un dodies mežā un tos zvērus, kas tev uzbruks, cērt pušu. Ja kāds iekož, tad ej un nomazgājies dārzā pie akas. Tad nāc un pajem manu galvu un aplaisti ar ūdeni."
Viņš arī katru dienu pielūdza Dievu, un apkāva zvērus, un nesa galvu uz aku. Puisis tikmēr galvu nesis uz aku, kamēr viņai bija visi locekļi pieauguši, trūkušas tikai kājas. Galva viņam bija jānes tik ilgi, kamēr visus zvērus apkāvis. Vienu lielu lāci tas nevarējis uzvarēt, vairākas reizes lācis viņu saplēsis; bet kad akas ūdenī nomazgājies, vis bijis atkal labi. Galva bijusi pēdējo reizi jānes uz aku. Galva sacījusi: "Mani nesot, tu nebaidies un neliec mani zemē." Kad iegājis koridorī, tad nākuši visādi ķēmi bļaudami. Puisis jau gribējis galvu likt zemē, bet tad iedomājies, ka labi nebūs. Kad galvu bija apmērcējis, tad pils vārti atvērušies un ķēniņš ienācis. Ķēniņš ar savu meitu sasveicinājušies, tad visi devušies uz pili. Pilī bijušas lielas dzīras. Kalēja dēlam sadevuši labas drēbes. Ķēniņš prasījis, vai negribot viņa meitu par sievu. Dēls bijis ar mieru. Meita bijusi ļoti skaista. Kalēja dēls vecās drēbes sasējis un uznesis bēniņos: Dzīvojuši kādu laiku, tad ķēniņš prasījis, ko darot tēvs un māte.
Kalēja dēls visu izstāstījis un visi nolēmuši braukt turp. Sataisījušies : pajēmuši karieti, ēdienus u. c. Dēls savas vecās drēbes arī pajēmis. Braukuši visi. Netālu no mājas, dēls licis pieturēt un pats izkāpis un apvilcis vecās drēbes. Ķēniņš ar pavadoņiem palicis krūmos, bet dēls gājis uz māju. Lēni iegājis smēdē pie tēva. Tēvs ar abiem vecākiem dēliem sēdējuši pie galda. Tēvs teicis: "Ak, tu ar jau mājā. Ko tu labu esi mācījies?" Dēls atteicis: "Nekā."
Tēvs teicis: "Redzi, ko abi vecākie dēli ir nopelnījuši. Nu arī abi izvilkuši naudas makus. Jaunāko dēlu vienīgi aizstāvējusi māte. Dēls izbēdzis no istabas smēdē un novilcis vecās drēbes, kuŗas pakāris uz istabaugšas. Pats aizgājis uz ķēniņu un visu izstāstījis. Tad visi laiduši uz smēdi, ka zeme dimd. Pie smēdes pieturējuši. Kalējs, ieraudzīdams ķēniņu, bez cepures izskrējis laukā un prasījis, kā vajagot. Ķēniņš sacījis, ka jāapkaļot zirgs. Sāka kalt zirgu. Ķēniņš prasījis: "Cik dēlu tev ir un kur tie dzīvo?"
Kalējs parāda abus dēlus. Trešā nevar nekur atrast. Ķēniņš ierauga to uz istabas augšas karājoties. Kalējs pārbijies un nometas ķēniņa priekšā ceļos. Jaunākais dēls viņu redz un pieiet pie mātes. Ķēniņš teicis: "Abi dēli nav tik daudz nopelnījuši kā jaunākais, to nevajaga pērt."
Ķēniņa meita arī sasveicinājusies ar visiem. Tagad visi bija laimīgi. Jaunākais dēls visus arī apdāvinājis. Kādas dienas padzīvojuši, tad braukuši uz pili un dzīvojuši laimīgi.