17. A. 725. S k o l n i e k s S. M a z u r s P r e i ļ o s, N. R a n c ā n a kr.

Reiz dzeivova veirs ar sīvu un jīm beja vīns dāls, kurs saprota putnu volūdas. Vīnu dīnu jis ora teirumvā un tāvs atņasja jam palaunadzi. Kad jis jādja, te skŗāja krauklis un kŗācja. Dāls gon zynuoja, kū tys kŗācja, bet tāvam par tū nikuo nasacēja, lai gan tāvs nu juo prasēja. Beidzūt dāls arī pasacēja: "Tu izdzersi tū yudini, kurā es kuojis nūmozguošu."

Tāvs palyka par tū dusmeigs un sasējis dālu, īmjatja jyurā. Pēc moza laiceņa dāls izzacjāļās iz viersa i īraudzēja mozu laiveņu un ierkļus. Īkuopis laiviņā, jis puorbraucja ūtrā molā. Tagad jis dūmuoja, kū jam dareit. Te jis īraudzēja jyuras molā smiltīs valzivi. Valzivjai izgrīzis ribas, jis sataisēja sjav būdeņu. Natuoļi nu juo beja ērgļa pereklis. Pa laikim ērglis nazkur aizskŗāja un naatskŗāja ilgu laiku, bet pereklī beja juo bārni. Tad jis pīgrīzja valzivs gaļis, i ar tū pabarova vairuokas reizes ārglānus. Tod guoja lela leita tyuce. Jis, pīgrīzs valzivs gaļis, aizguoja da ārglānim, i palyka leidz tam laikam, koleidz atskrej pats ērglis. Atradis jū ērglis sovā pereklī, prasēja: "Vai tu nagribi īt uz vīnu kēnesti, kur ir pašlaik vajadzeigs kēneņš?"

"Gribu gon, par kū nā? " Jis atbildjāja.

Tod ērglis jam sacēja, lai pīgrīžūt tik daudz gaļis, ka šam pīteik, koleidz puorskrīt par jyuris. Pīgrīzis gaļis, jis sāduos ērgļam mugurā. Un ērglis jū ņasja iz tū vītu. Kad ērglis pagrīzja golvu, kotru raizi jis jam mjatja pa gaļis gabaleņam mutī. Bet pi pašom beigom pītryuka gaļis - kū jam dareit? Nyu jis mudri izgrīzja nu kuojom ikrus i īsvīdja ērgļam mutī. Ērglis jū laimeigi puorņasja par jyurom. Ar ērgli. atsasveicynovs, jis pats aizguoja uz pili, kur beja vajadzeigs kēneņš. Te jū pījāmja ar ļelu gūdu un jis palyka par kēneņu. Jis beja cīš žēlsirdeigs: kad atguoja kaidi ubadzeņi, tod jis jūs vysod lobi pījāmja. Djavja jīm jāst, i nakts muojis.

Reizi pi juo atguoja divi veceiši : veirs ar sīvu. Kēneņš jūs tyulen pazyna, bet jī juo napazyna. Kēneņš sacēja sulaiņim, lai jī dūd šīm veceišim tū pašu jāst, kū jis jādja, un pataisa jīm vītu, kur jis pats guļ. Vokorā, gulāt īdams, ķēneņš nūmozguoja kuojas un trauku ar yudini palyka zam sovas gultas. Veči beja dūšeigi saāduši un jīm gribjājās dzjart. Vecja sacēja: "Ej, veireņ, atnasi man tuo yudiņa, ar kuru kēneņš mozgova kuojis, juo kuojis ir teirys i mjas varāsim tū dzjart."

Vecs tai ari padarēja. Padzāruši obi, jī otkon trauku nūlyka turpat. Reitā jī obi apsavylkuos i gribjāja jau īt prūjom, bet kēneņš sovim kolpim beja pīscējis, lai nalaiž jūs, cikom jis pats pīsacjalsīs. Kēneņš cjalās tik divpadsmit stundjās. Tad jis pīsacēja sovim kolpim, lai tī atsauc večus da juo kambaram. Tad kēneņš pīsazyna, ka jis ir jūa dāls. Nyu jis sacēja sovam tāvam : "Vai nabeja taisneiba, kai as tjav nazkod sacēju, ka tu dzersi tū yudini, kurā as nūmozguošu kuojis?"

Vecīts suoka rauduot: "Es jyusu napazeistu, žēleigs kungs" un ka šuo dāls asūt jau sen pazudis.

Kēneņš tod soka: "Es asu tavs dāls, kuru tu īmeti jyurā. Un voi nabeja taisneiba, kai es tūreiz sacēju?"

Tagad tāvs pīguoja pi juo kluot un prasēja pīdūšonys. Dāls jam pīdjavja un pajāmja jū pi sevis. Un jī dzeivuoja laimeigi tamā pilī.