18. A. 725. 303. 502. S t. U ļ a n o v s k a, V i ļ ā n o s. "Zbior wiadomos'ci do antropologii krajowei," T. XVIII, K r a k a v ā, 1905. 416, 48.

Dzjeivuoja kungs ar sīvu sovu i bjeja jīm vīns dāls Aleksandra. Jis vysod ar putnim bjeja aizjimts: putni lasjējās apleik ap jū i čičjnuoja i kŗācja i pyutja i vurcja. Jis dalēja jūs lyluokim i mozuokim pulkim, tūlaik jī skŗāja pa cjeļu.

Vīnu dīnu atīt tāvs i atrūn jū vydā putru - vaicoj: "Kū tu dori ar jīm?" :

Dāls atsoka: "Es runuoju ar jīm: es muoku jūs volūdu."

"A kū jī runoj tjev?"

"Jī runoj maņ, ka atīs taids laiks, ka maņ tāvs ar muoti pazaklaņeišķūts kuojom."

Tāvs rozzasyrda cīši. "Kū tu maņ taidu blēņi runoj?" soka. "Ak tu, poguanc! Nūst nu tjaninis! Kab maņ tja i smokys tovys nabyutu!"

Jis sazalaidja - īs jau pa cjeļu. Muotjai kač i žāl juo bjeja; koč jei i nūrauduoja koktā, vys navarēja jei aizrībt tāvam djevja jam jēdiņa kuleitjā i izprovjēja [izvadīja] cjeļā. Jis nūguoja pjet [pret] sjevim rauduodams, nazynova, iz kuru pusi apsagrīzt - daguoja pi ustabjeņis iz vystys kuojeņis. Īguoja jis vydā - vjērās: sjād vacuo buobjeņa. Prosās, voi var puorgulāt. Jei soka: "Labi, puorgul sjev!"

Vot jis atsasāda iz sūla, nūlyka sovu kuleiti i vaicoj: "Kū to lobu dzierdjāt pi jiusu?"

A jei atsoka: "Lobu nadzierdjāt nikuo, tik tū dzierdjāt, ka myusu kjēniņam cīši lela mūka: cik laika jau juo pils pylna ir kraukļu. Jūs tik daudz tī saskrīn, ka nu tuos krēkšonys navar ni gulāt, ni aizmigt, ni runuot, ni daŗēt nikuo! Mīra jī nalīk, aizkurc auss nu klīgšonys! Kjēniņč lyka mjeklāt taida cylvāka, kas muocēs ar putnim sazarunuotīs i kab tūs kraukļu izdzynuotu. Pazajēmja par moksu atdūt jam pus kjēnists i mjeitu sovu par sīvu, a pjec smierts vysu kjēnisti pamjess."

Aleksandra soka: "Es muoku putnu volūdu, es īšu!"

Iz reita sazaladjēja [sataisījās] i nūguoja. Atguoja iz pili, syuta pascjēt kjēniņam, ka jis muok putnu valūdu, izdzjeiškys tūs kraukļis. Kjēniņč izguoja iz jū i soka: "Ka vaŗēškys atlaist šū nu tūs putnu, dobuoškys taidu moksu, kai šys pascēja!"

A tūs kraukļu bjeja tī cik tyukstūšu. Vot jis īguoja pa vydu jūs, pazaklausjēja, kai jī kŗāc, pats ar jīm pakŗācja, pajēmja vjēzjeņu, rozšķūrstjēja jūs iz divjējom pulkim. Vīnā pulkā bjeja jūs cīši daudz; ūtrā bjeja mozuok - jī pasacjēļa i nūlācja [aizlaidās] i vairuok napazaruodjēja.

Vaicoj kjēniņč: "Kas tys bjeja? Kū tu padaŗēji ar jīm?"

Aleksandra soka: "A vot tai bjeja! Dzjeivuoja tia sjeņuok krauklis ar sīvu sovu i ar bārnim i daguoja lyls bods. Tjei sīva pajēmja i nūskŗāja iz cytu kjēnisti, a tāvu pamjatja ar bārnim. Baruoja tāvs tūs bārns kai varādams i izbaruoja. Par cik godu tūs bārns daudzi pīpyrynuoja i vysi ar tāvu dzjeivuoja, klausjēja juo i djēļ ju kolpuoja. A tagad atskŗāja muotja atpakaļ i gribjēja, kab jī vysi ītu iz jū i jai kolpuotu, ka jī iraida vysi nu tūs bārnu, kur jei sjeņuok izpjaŗāja: Vot jī saskŗāja vysi iz tjevim, kjēniņč,

kab tu roztīsuotib [iztiesātu] jūs - tai es par tjevimi roztīsuou. Muotjai es īdevu drusku par izpjaŗājumu, a tāvam par baruojumu i par globuojumu vairuok. Jī pazalīcja [padevās] iz taidys tīsys i naatskrīškuš jau vairuok iz tjanini."

Kjēniņč izklausjēja tuos runys i tiuleņ pamjerkavuoja [baltkr. merkavac', nospriest], ka jis gudrinīks ir, - pajēmja atdjevja jū, kab jū labi izvuicjētu [izmācītu]. Pjec tuo, ka jis jau bjeja izaudzs lyls; salauluoja jū ar sovu mjeitu, sataisjēja kuozys, atdjevja jam puskjēnists i cytu pili djevja, kur dzjeivuot ar sīvu.

Vot jī dzjeivuoja tī [tur], tī jauniči. I bjeja jam draugs, jauns kjēniņč, cyta kjēniņa dāls - jī obadiv vuicjējās leidza i vīns vīnu cīši, cīši žāluoja. Može jī par tū tai ļubjēja vīns vīnu, ka jī bjeja vīnaidi, vīnūs vaigūs, vīnūs augumūs, kai vīnis muotis bārni. Tys jauns kjēniņč gribjēja pajemt sjev par sīvu kjēniņeiti nu trešuo kjēnisti, i bjeja tī taids karavjeirs, kur gribjēja pats žeņeitīs [precēties] ar jū i tuo jauna kjēniņa nadalaidja da juos. Vot jis atbrauc iz Aleksadri i stuosta, kaida jam bāda - prosa; lai jis jam paŗēda, kū padaŗēt. Aleksandra soka tai: "Juoj iz mježu i pagaid maņa, es tiuleņ atjuošu, to tjev paradu [baltkr. parada, padoms] dūšu."

Par šalti jis i nūguoja pjec tū sovu draugu, a sīvai napascjēja nikuo, kur juoškys. I soka tai iz tū jaunū kjēniņu: "Tja navar nikuo padaŗēt, vajag kautīs ar tū karavjeiru. Tu napīvjeiksi jū; a es stypruoks asmu, es nūjuošu iz tovys vītys, es kaušūs ar jū. Tai šaltjei esi iz munys vītys pi munys sīvys - es par treis dīnys byušu atpakaļ, tūlaik es braukšu iz sovu golu, a tu iz sovu nūbrauksi. Tik sīvai munai nastuosti, lai jei nazyna nikuo!"

Vot jī i pataisjēja tai, kai sarunuoja. Aleksandra apsagjērbjās juo drābjās i nūjuoja kautīs ar tū karavjeiru; a jis otkon apsavylka Aleksandra dŗābjās i nūguoja iz juo sīvu. Jei, zynams, i napazyna, ka na juos vjeirs, ka jī bjeja taidi vīnaidi, i bŗeinīs, kas tys ir, ka jis nūskumjeigs. Īt gulātu vokorā - jis atsagulās pi juos, bet līk vydā sovu zūbynu i da juos ni tivi! Iz ūtris nakts otkon līk zūbynu gultā, iz trešys nakts taipat i vys tuoļi nu juos. Iz trešys dīnys nūjuoj jis iz mježu iz tuos vītys, kur jam vajag gaidjāt Aleksandris. Jis gaida i bjeistās: kai tī byus tamā karā? I radz, ka juoj Aleksandra, lusteigs, vasals, lilējās, ka jam vyss labi izguoja: jis tū karavjeiru nūvaldjēja i djēļ drauga sova izdabova sīvys. Kjēniņč rods [priecīgs] cīši, patjeic jam labi - pjec tuo puorzamjeja sovys dŗābis i obi nūjuoja: vīns sovu cjeiu, ūtris sovu cjeļu.

Cikom jī tī bjeja mježā i runuoja, Aleksandris sīva navaŗēja pīcīst i nūstuostjēja sovam kukaram, ka juos vjeirs - jau trešu nakts - lics zūbynu gultā i ni kluotu pi juos.

Kukars iztolkovuoja jai, ka jis mušeņ [varbūt] grib jū nūsist - kab jei pīzasorguotu - a to byus slikti. Tai šaltjai Aleksandra atjuoja atpakaļ i jei ŗadz, ka jis otkon taids ira, kaids bjeja sjeņuok. Gaida vokora, īt gulātu, a jis jau zūbynu nalics pa vydu i tai mīļi gul, kai vjeirs ar sīvu. Jei bŗeimīs, kas tys var byut, ka jis vīnu ŗeizi dora tai, ūtru ŗeizi tai. Iz reita otkon puorstuosta vysu kukaram. Kukars soka: "Jis kū nivīn [kaut ko] dūmoj, vajaga jū apzuoļāt, a to byus slikti."

Pataisjēja gūdu, aizprasjāja daudz gostu, pajēmja pīlēja Aleksandram gluozjā zuoļu, kai jū aptrucjāt [baltkr. trucic', nozāļot]. Jis kai izdzjēra, dabuoja suopis lylys i nūtyukša vyss. Gosti nūzabjeida cīši, kab jī naaptyukštu taipat, i vysi izbraucja mudri. A kukars pajēmja jū, izvjadja tuoļi aiz pilis i izsvīdja tjeirumā. Jis tī gulāja i vys tyukša vairuok kū reizis [arvien] i sazataisjēja kai kolns.

A tys jauns kjēniņč sasvotuoja sovu kjēniņeiti - jau žeņēškys - i syuta pjec Aleksandri, lai brauc iz kuozom. Atsoka piļā, ka Aleksandris nava i nikas nazyna, kur jis palyka. Tys jauns kjēniņč i apsažēņējās jau i vys syuta pjec Aleksandris i vys nava jū. Līk jū vysur mjekļāt - nava! Puorguoja treis godi - Aleksandra vys gulāja aptyukšs kai kolns. Tys draugs nūrauduoja, juo i djēļ juo pīmiņis pataisjēja lylu sātu djēļ biednu [nabaga] ļaužu, kur dzjeivuot, i lyka, kab sauktūs Aleksandris sāta.

Vīnu dīnu braucja vjecjeits tamā sātā i tyka tamā vītā, kur Aleksandra gulāja - ŗadz, ka lyls kolns, a pazjeit var, ka cylvāks, vys cylvāka zjeimja iraida. Daguojis, dadyura jū ar sovu vāzu, kab dazynuot, kas tys ir par bŗeinumu, a tys aizvaidjāja. Vaicoj vjecjeits: "Kaids tu esi? Voi kolns, voi cylvāks?"

Jis atsoka: "Es asmu cylvāks, taids kai tu - ratavoj mani!"

Soka vjecjeits: "Labi, es tjevi nūvjesšu iz Aleksandris sātu."

Jis vaicoj: "Kas tjei par sāta taida?"

Vjecjeits izstuostjēja jam - jis prosa: "Navjad maņa tamā sātā, vjad iz pošu kjēniņu, dabuosi lylu moksu!"

A vjecjeits nazyna, kai pīcjelt juo. Vot jis lyka izvjalt sjevi kai akmini i vazumā īvjalt. Īvjāla jū i nūbraucja. Dabraucs da kjēniņa pilis, vjecjeits izsvīdja jū nu vazuma a jis soka iz sulaiņa: "Eij, pasok sovam kjēniņam, ka atbraucja Aleksandra."

Sulaiņs bŗeinīs, kas tys par bīdaklys ira, a jis soka: "Nu, mudri, mudri! Ej pasok kjēniņam!"

Kjēniņč, ka padzierdja tū juo vuordu, izskŗāja, a ka jū īraudzjēja, pazakuora iz juo kokla i suoka rauduot - vaicoj: "Kas tjev tyka? Kas tjev taidu pataisjēja?"

Aleksandra soka: "Vjad mani pokojuos, es tjevi izstuostjēšu vysu !"

Jis pajēmja jū pokojuos. Aleksandra suoka stuostjāt, kai jis atbraucja iz sātu pjec tuo kara, to jam tai pazataisjēja, ka jis aptyukša. Pjec tuo pajēmja jū, izsvīdja tjeirumuā, a jis vairuok na zyna nikuo.

Kjēniņč vaicoj: "Kai tjevi ratavuot?"

Aleksandra soka: "Vot tjev ira bārni?"

"Iraida treis djēleņi."

"A vot," soka, "kab tu jūs nažāluotu djēļ mani, ta tu varātu mani ratavuot; bet tjev byus žāl."

A kjēniņč soka: "Djēļ tjeva es nikuo nažāluoju i es nu vysys sirds bārnu tjev atdūšu, tik runoj, kū vajaga daŗēt."

"Vajaga jū nūkaut i ar ašni mani apmozguot, to es byušu taids, kai sjeņuok bjeju."

Kjeniņč nūskŗāja iz sovu bārnu iz jūs vīteņis, kur jī gulēja, giva nazi, apgrīzja kakleņč, ašni nūlaidja bļūdā, pjec tuo apsjēja kakileņč ar šolka [zīda] skustjeņim i nūņasja tū ašni Aleksandram. Apmozguoja jū, īdevja jam padziert tuo ašņa i tys vyss tyukšs atsalaidja, Aleksandra otkon pazataisjēja taids, kai bjeja sjenuok. Kjēniņč prīcuojās, bučoj jū - rods, ka pazapravjāja jau i vjad jū iz sovu sīvu. Parunuoja šaltjeņu - Aleksandra soka: "Īsim tagad iz bārnim tovim, paruod maņ bārns sovus!"

Kjēniņč nasoka nikuo. Aleksandra otkon prosa, lai jū iz bārnim nūvad, i soka, tjei sīva juo, tjei kjēniņeitja, ka jei nūvjass jū, a kjēniņč grīž golvu nūst, soka iz sīvu, ka bārni jau nadzjeivi, ka vajadzjēja jūs ašņa ratavuot Aleksandra. A jei atsoka: "Kū ta padaŗēt? I es nažāloj jūs djēļ taida drauga!"

Aleksandra soka: "A vys īsim pazavārtu!"

Īīt vydā - vjērās: a tī bjērneņi sjād sovuos gultjeņuos, buovjējuos [baltkr. bavicca, rotaļāties] vasali i nava pi juos nnkuo. Sulaiņi nu bailis nūbāguši. Vot jīcīši nūzaprīcuonās, ka jīm bārni dzjeivi palyka.

A Aleksandra ladjās braukt iz sātu. Ka atbraucja iz sātu, nūstuoja pjet sovu sīvu. Jei kai īraudzjēja jū, nūzabjeida cīši i tiuleņ krita ceļūs pjet jū.

"Jis vaicoj: "Pasok tu maņ, kū tu maņ padaŗēji, ka es vyss satyukšs bjeju kai blučš?"

Jei pīzazyna, ka kukars pīrunuoja jai, ka jis par treis nakts lyka zūbynu gultā, to grib jū nūsist, i lyka jū apzuoļāt. Jis cīši nūsabŗeiņa par tū, ka jis nikod zūbyna gultā nalyka, i tiuleņ dazaguodova, ka kjēniņč tai daŗēja, ka bjeja iz jun vītys. Syuta pjec jū, kab jis tiuleņ atbrauktu ka ir pilna runa.

Atbrauc kjēniņč, Aleksandra vaicoj: "Pasok tu maņ, kam tu liki zūbynu gultā, ka gulēji ar munu sīvu?"

Jis soka: "Pa tam, ka es gulēju kai sorgs, a na kai vjeirs. Es tja bjeju, kab pilnavuotu [baltkr. piļnavac', sargāt] tovu sīvu, a na kab aiztiktu jū!"

Ka sīva padzierdjēja tū jūs runu, suoka vjāļ cīšuok rauduot i puorprasjēt vjeira. Zynams, jis daravubja (baltkr. daravac', piedot] jai.

A tai šaltjai nūmyra vacijs kjēniņč i pamjatja jam ūtru pusi kjēnists i Aleksandra pazataisjēja jau tagad par kjēniņu. Kai jis palyka par kjēniņu, īzagribjēja jam, kab ŗedzjēt vjāļ sovu muoti ar tāvu. Nūsyuta paprīšku sovus sulaiņč i lyka, lai jam pīgatavjei maltjeiti tamā sātā, kur jī dzjeivuoja. Jī bjeja jau vaci i cīši sazatriukās, ka atbauks kjēniņč gostūs iz jīm, atdjevja djēļ juo vysys sovys pokojis i sazarunuoja tai, ka atbrauks kjēniņč, to jis - tys tāvs jau - pajemškys bļūdu ar jiudini, a jei pajemškūtja ručņiku [baltkr. ručņik, dvielis] i nūīškūšš aba divi pazaklaņētīs jam i nūņaskušš jam jiudiņa apmozguot rūkys.

Atbraucja kjēniņč, pajēdja maltjeiti i atīt vjecjeiši iz jū; jis ar bļūdu jiudiņa, jei ar ručņiku, i da pošis zjamis klaņējās jam kuojuos. Jis tiuleņ pacjēla jūs; krita jīm iz placu i soka: "Tjāt, mam, es asmu jiusu dāls, tys pats - pīminit - kuram putnys pascjēja, ka jius maņ da pošys zjamis klaņēšķūšis kuojuas. A kas? Vot tai i nūtyka. Bet es na par tū atbrauču, kab jiusim tū pīmiņāt, a kab jums pi vacuma iz munu sātu nūvjast i da smierts laimjeigi nūdzjeivuot!"

Pajēmja nūvjadja jū iz sovu kjēnisti, žāluoja jū i globuoja. Jī tī vysi ilgi dzjeivuoja, može i šūdīņ dzjeivoj.