Beja vīns cīši boguots saiminīks, dzeivuoja jī divējūs ar sīvu, turēje kolpus i kolpyunes, beja pylnas klēts maizes i pilni klāvi lūpu. Reizi jī sagaidēja lelu prīcu: dzyma vīnā naktī jīm dāls i kēvei kumeļš. Dāls i kumeļš reizē auga i beja kai draugi. Daguoja dālam školas godi, laide jū školuos. Leidz septeņpadsmit myuža godim izguoja jau daudzi školu, a kume&127;š septeņpadsmit godu vacs beja kai treju godu tik. Ar tū dālu zyrgs dzeivuoja kai puors pruotīgu cylvāku, puikas runu pazyna i viņa vuorda cīši klausēja. Tāvs um muote beja dūmuojuši un gudruojuši, kaidā školā dūt tuoluok sovu dālu, bet jau navarēja atrast. Golu golā sadūmuoja dūt taidā školā, ka izzamuocītu vysa pasauļa gudrību, zynuotu kū cylvāks dūmoj, varātu par vysaidu palikt, saprostu lūpu, putnu, zvēru, kūku volūdu.
Reizi tāvs sagatavej ceļā uz školu i obēji ar dālu dūdās ceļā, nimoz nazynuodami, kur taida škola ir. Īt jī īt pa ceļu gar azara molu, teik mežā, paīt mozu gabaleņu, sateik pretim ejūšu naļelu vaceiti ar garu garu siermu buordu. Padūd veceits lobu dīnu i vaicoj : "Kur to jūs, bārni, ceļuosit?"
Izstuosta veceišam tāvs, uz kaidu školu. Prosa veceits : "A kur to ir taida škola?"
Atbild tāvs, ka nazyna.
"Nu to redz bārns," soka veceits, "jo nazini, kur jei ir, to juos i naatrassi. A jo gribi, tod atstuoj sovu puiseiti pi manis i leidza par godu atej uz šytū vītu, pajemsi sovu dālu ar vysam zynuošonom, kaidas tu gribi sasnēgt; tik naaizmiersti, īdams pakaļ, pajemt sudobra rubļi, ar kū školu apmoksuot. Zini, ka škola naudu moksoj," pasasmēcje veceits.
Tai ar šaidu nūrunu tāvs atstuoja dālu i pots atguoja uz sātu. Gars beja gods gaideit, ka nazynuoja, kur dāls ir, bet sagaidēja gon. Pajēms tāvs duorgas duovonas, pulka naudas, laidēs ceļā uz zynuomu vītu. Redz: atīt veceits ar dālu, sasveicynoj vysi i tāvs veceišam dūd duorgas duovonas, bet veceits nīkuo najam. Dūd otkon zalta un sudabra naudu, bet veceits tuos arī napījam pajam tik vīnu sudobra rubli, saceidams : "Palīcīt vasali, paldīs! Kū bejam nūrunuojuši, tū izdarējam. Dzeivuojīt laimīgi, ar Dīvu!"
Tū runuodams, veceits izgaisa nu juo acim. Tāvs ar dālu laidīs uz muojom. Tāvs pavysam aizmiersa tū, kur un dēļ kuo juo dāls beja godu muocījīs, jo nabyutu gar azara molu ejūt aizkrēcs krauklis. Tyuleņ tāvs īguoduoja, nu kurīnes juo dāls īt, i pavaicuoja: "Pasoki, dāls, kū šys krauklis soka."
"Navaru sacīt," atbild dāls.
"Par kū tu navari?" vaicoj tāvs.
"Pa tū, ka jo es pasceišu, tu mani tyuleņ īsvīsi šymā azarā."
Tāvs ar dūsmem: soka: "Redzi vēl kū devu školā, bāduojūs klapatējūs, i vēl jis kū man soka. Sok mudruok."
"Ni par kū," atbild dāls.
"Soki dreižuak," ļeluos dusmēs klīdz tāvs. "
"Nu labi!" soka dāls, "tys krauklis sacēja, ka tu man par divi nedēļas dūsi sovu golvu nūcierst."
Tāvs ar dusmi pakērs dālu i īsvīž jū azarā, pots nūskrīn uz sātu atpakaļ naatsavārdams i sīvai par nūtykušū nikū nasacīdams, tik maloj, ka vairs naredzēje nī veceiša ni dāla. "Še tev atpakaļ vysas duovonas."
Muote cīši nūskuma i gauži rauduoja. Rauduoja arī tāvs par padarītu slapkavību, bet kū lai dor! Kas padarīts, tys padarīts. Ka tāvs dālu īsvīde azarī, nabeja vēl symts sūļu puorguojis, kai ļela zivs puisīti nūreja. Byudams zivs īškinē, puisīts daboj sova nazeiša i suoc zivi nu īškas badeit un graizeit. Zivs, suopēs byudama, nazyna, kur skrīt, bet puiseits graiza un boda bez puorstuošonas. Zivs dūdās dziļumā, saklumā, nu ļelom suopem skraida škārs garum azara, golu golā izzasvīž jau uz sausas zemes. Dzierd niu puika, ka zivs sytas pa sausumu, vēl vairuok boda un graiza. Zivs jau zaudej spākus, puorstuoj kustēt i beidzās. Tūlaik puika jamās pi grīzšonas vīnā vītā, lai izgrīztu caurumu un tiktu laukā. Izgrīzis suonūs caurumu, jis izleida. Aizzagribējīs beja cīši ēst, sameklēja puora sausu žogoru, sakurynuojs guni; suoce tū pošu zivi grīzt pa gabaleņam cept i ēst. Capdams zivi, jis klausuos: brauc pa ceļu; var just, ka brauc kaids kungs ar puori zyrgu. Tyka braucējs tyvuok pi juo i jis dzierd, ka kungs vaicoj kučeram: "Kai tu dūmoj, voi man lūbsīs tī, kur es braucu?"
Kučers atbild: "Nazynu."
Bet puika uzklīdz vysā bolsā: "Nasalūbs vys."
Kungs, izdzierds kryumūs klīgšonu, līk zyrgus apturēt i vaicoj: "Kas tī kū runoj?"
I dzierd atbildi: "Tev tī nasalūbs, paprīšku vaidzēje treis gadi cyukas atganīt, tod braukt. Tu pots nazini, ka tu brauc uz rogonas meitu svuotūs."
Kungam apjam; baile i breinums, kas te var byut, ka tik smalki jū zyna. Syuta kučeri, lai tys līn kryumūs, apsaveŗ, kas tī ir un kas runoj. Kučers apsaveŗ -atguojs, stuosta, ka puika guni kurynoj, ļelu zivi cap i vairs nikuo. Kungs sauc : "Draudzeņ, ej šur!"
Puika atīt, izstuosta kunga vītu, dzeivi, liktini, dūmas i uz prīšku naveiksmes. Tūlaik kungs prosa: "Kū man dareit, ka laimīgi dūtūs?"
Atbild viņam puika: "Najem ļaunā, ka es teiču par treju vosoru cyuku ganīšanu, bet bez tuo tu navari tī laimīgs byut, tik nuovi dabuosi. Jo pajemtu leidza mani par svuotu un ļautu man pilnīgi pec sovas zynuošonas reikuotīs, tod tik tev lūbtūs."
"Lyudzu braukt leidza," soka kungs,
Brauc, brauc jī trejūs gobolu - sateik cylvāku, kurs īt grauz dams apses myzu. Vaicoj svuots: "Kas tu esi par cylvāku?"
"Asmu āduojs," atbild ceļaguojējs.
"Sēst šur pi myusu, brauksim reizē!" soka svuots,
Brauc niu četrūs, pabrauc gobolu, īt cylvāks, capuri pīškībs.
"Kas tu esi par cylvāku," vaicoj svuots.
"Asmu dzāruojs," atbild ceļaveirs.
"Sēstīs rotūs, brauksim vysi!"
Brauc, brauc niu pīcūs - gobolu puorbrauc, panuok vēl cylvāku i vaicoj svuots: "Cylvāks, kas tu esi."
"Asmu soltums," atbild svešinīks.
" Sēstīs rotūs!" soka svuots.
Kungam apjam breinums, dēļ kam viņš losa leidza vysaidus tī āduojus un dzāruojus, i, dusme, ka sešūs juobrauc, i četri sveši cylvāki. Ap vokoru nūbrauc leidz golam, meita i sīvas muote -kungs nazynuoja, ka jei ir rogona - pījam ar ļelu prīcu. Suocās ēsšona, dzeršona un lustēšona - vysi krītni paād, padzer. Reitā sīvas muote salīk ēdīņus uz golda i soka: "Niu, gasteņi, iedīt, tod varēset braukt leimeigi ar meitu."
Vysi labi paēde i kungs taids prīcīgs, ka vyss labi izzadevēs, bet te vēl na vyss. Rogona daguojuse skubynoj ēst, bet vysi jau seiti.
"Jo jūs šytuo, kas uz golda, nanūēssit, tod vysim nuove, " soka rogona.
Kungs ažna [baltkr. ažna, pat] nūdrebēje nu bailes, ka tī juoād pīcdesmit cylvākim, i tod naveiks. A kū šī seši i jau seiti paāduši padareiškūši?
"Voi jau naēssit vairuok?" vaicoj rogona. "
"Moz te vēl kuo ēst," atbild svuots, "gatavej vairuok."
Kungs vysā nūsabeist niu, a svuots redz kungu iztrauktu i soka: "Āduojs, ād tairā."
Āduojs ka taisa vaļā muti, vyss ir teirs. Svuots tik klīdz , vairuok lai nas, un rogona ar kolpyunem nūsveiduse nas leidz tam, kols nav vairs kuo nest. Svuots tik klīdz pēc vairuok. Rogona sanas myltus, gryudus, pat ar vysim traukim, un āduojs vysu nūād. Kungs tagad redz, ka laimīgs ar svuotu, palyka prīcīguoks un gaida, kas tuoluok nūtiks. Rogona pīlīk niu dzērīņu tū pati atkuortuodama, kai i pi ēdīņim. Bet dzāruojs, ar svuota pavēļi, nūdzer na tik veinu un cytus gordūs dzērīnus, bet pat yudini nu okas. Rogonai vairs ni gryuda labības; ni kimūsa maizes, ar kū gostu mīluot, ni pošai kuo ēst, yudiņa - i tuo nav tyvumā. Juolaiž prūjom taidi gosti, a to i poši radzams beigs. Rogonai vēl īskrīn dūmas, kai jūs nūnuoveit, līk kolpyunem sa kurynuot čuguna pierti tik korstu, ka par dividesmit osu kluot navarātu daīt.
"Tagad, cīmiņi, paēdīt padzerīt, niu varēsit braukt ar meitu prūjom. Man jau nav pošai vaira nikuo ēst ni dzert. Tik pyrmuok vajag vysim nūīt uz pierti izzapērt. A jo piertī naīsit, tod byus nuove vysim."
Lai jau kungam svuotam un cytim, bet i bēdīgam kučereišam leidza juovuorej. Laižas vysi uz pierti, bet taids korstums, ka ni tyvumā. Svuots tik pasoka: "Soltums, aļuo."
Tys ka spļaun viersā, reizē apleik solta, spļaun ūtru reizi pa durovam, vydā tik solta kai olūts, ažna treisas jam. Grīžas vysi atpakaļ un svuots saklīdz: "Kas te par apsmīkli, ka pierts solta?"
Redz rogona, ka nikuo navar padareit, laiž prūjom cīmiņus. Sasāst rotūs vysi i meita leidza, a kungs bryugons, navar veikt nūsaprīcuot, ka jam deve pots Dīvs taidu svuotu. Pabrauce gabaleņu, svuots pavēlēje izkuopt āduojam, dzāruojam i soltumam, bet kungs nagrib atlaist nivīna, tik uz svuota pīsacējuma vaidzēje atlaist. Svuots pats tod nūbrauce leidza ar kungu. Kuo tik tī nabeja? Beja sagatavuotas tik boguotas kuozas, tī beja vysaidu gordumu, vysaidu spālmaņu.
Kai tik kuozas beidzēs, svuots atsavadējs aizguoja. Nadūdams sevi pazeit, īt uz tāva sātu. Daguojis klausuos, ka pi tāva sataisīta balle. Īīt kai svešinīks, izjam jū arī kai cīmiņu. Cikom vysi dzeŗ, lustej i vysaidas sarunas sarunoj, daīt leidz tam, ka tāvs, saiminīks, lilējas, ka šam asūt astoņpadsmit godu zyrgs, bet nikas ar jū navars pajuot. Jo atsarostu, kas pajuotu, tam šys vars atdūt sovu golvu nucierst. Nusaklausējs svešinīks - dāls juo, soka: "Kas tī par zyrgu var byut, ka ar jū navar juot? Es pajuošu ar kaidu grib zyrgu."
"Labi," soka saiminīks, "varu dūt galvu nūcierst, jo tik pajuos kurs."
Rauga vysi cīmiņi, īt kluot pi zyrga, bet nivīns navar, ni īmovu danest. Golā daīt svešais puika, zyrgs bubinēdams skrīn prīškā, pīleikst pi zemes, tys sāst mugurā bez īmovim pavysam. Izzajuodelej molu molas, nūkuop zemē, pavēlej zyrgam īt klāvā, itys juo bolsa klausa. Nūsabreinoj vysi, bet saiminīks vairuok, ka ogruok tik juo dāls varējs ar tū zyrgu reikuotīs tai, bet niu tok jam dāla nav. Par sovu izrunu saiminīks dūd svešam puikam ciervi rūkā, īt pi bluča, nūlīk sovu golvu nūcieršonai, bet puika dūd sevi pazeit sacīdams: "Tētiņ, mīļais, vai nav tīsa, kū krauklis sacēja?"
Tāvs tikkū naapgeiba nu puorsteiguma, metīs dālam ap koklu rauduodams un lyugdarms pīdūšonas. Dāls vysu pīdūd i līk napīminēt puorguojušū. Tūlaik suocās nu jauna lustēšona un prīca.
Puordzeivuoja dāls treis mēneši, sadūmuoja apcīmuot kungu, kuram beja par svuotu. Nūīt leidz viņa rūbežom - veras, ka kungs gona cyukas, konkorūs apsavilcīs. Pīīt jis kluot i soka: "Kū to tu dori? Ej uz sātu par cīmiņu, a es paganīšu cyukus tovā vītā."
Kungs beistas tū darīt, sīva pazeis, bet svuots soka: "Ej drūši, puormeisim drēbem tik, sīva tevis napazeis. Zyni, ka es tevis namuonīju nikod!"
Kungs palīk mīrā, svuots soka: "Zyni, ka es tevi gribu pestīt nu cyuku ganīšonas, a to pec vēl kas zyn, kas var byut." Puorsamej drēbem, kungs palīk par svešinīku, a svuots par cyuku gonu. Pīsoka svuots kungam: "Jo sīva cels krāslu, sēd; a jo nē - stuov!"
Kungs pīsoka nūīdams, lai cyuku agri nadzan uz sātu, vokorā ka saule nūrītēs, tod tik var dzeit, i vēl paruoda vīnu cyuku, kuras klāvā navarūt īdzeit, kols pabučuoškys zam astes. Tikkū kungs sātā īīt, gons tyuleņ, suoc sukuot cyukas ar puotogu, cik vin līn, un trauc muojuos. Īrauga sīva, ka veirs cyukas attrauc, jau izīt prīškā un krotuos ar pierstu; bet gons pretim krotuos ar peickas kuotu. Satrauc cyukas klāvā, bet tei vīna stuov pi durovu lipu pacāluse. Gons, apgrīzis ap golvu peickas kuotu, ka mat par dybynu cyukai, tei až nasamona, kai par slīksni puorlekt. Sadzan cyukas; aiztaisa klāvu i īt uz ustoba. Sīva prīškā i čerās veiram cakulā, bet tys tī pat uz pogolma svīž pi zemes un ar peicku nūād muguru, cik vīn līn. Īt ustobā verās: kungs stuov. Tyulen saklīdz: "To šytai dori, cīmiņš īguojis stuov kai suns! Meklej dreiži ar kū miļuot!"
Pats tyuleņ svīž konkurus zemē, īguojs drābu kambarī apsavalk lobuos kunga drēbēs sāst ar cīmiņu pi golda dzer un ād i mīloj cīmiņu. Tai laiks nūīt leidz vokoram. Nakti puorguļ, reitā vēl cīmuojas un mīluojas obēji - jau i sīva ar peicku nadaboj. Daīt vēl vokors, pēc vokoriņom nūīt gulātu, zynoms cīmiņš sovā kambarī un gultā, kungs ar gaspažu sovā, bet tai vēl gribēs puorspēt veiru. Viņa napazyna, ka cīmiņš ir juos veirs, bet šū par veiru tur, tuodēļ ka tys beja tai padarējs. Tik kū tys aizmyga, gar molu gulādams, ka tei gryude zemē, reibējēs vin. Tys tryucīs kuojuos, jēme peicku un suoce otkon myzuot, koļs tei apsajēmēs vysod byut loba. Pec tam vēl puordzeivuoja dīnu, tod pavadēja cīmiņu. Paguojuši gobolu, puorsagērbe sovuos drēbēs i izzaškeirēs. Nu tuo laika leidz šai dīnai dzeivoj kungs par eistū kungu.