20. A. 725. V. F i l š s n o O. V o l k o v a S a k s t a g a l a p a g. L a t v j u K u l t ū r a s k r ā j u m s.

Senejūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns kupčs, kam beja dāls Andrīvs. Sadūmuoja vīnu reizi kupčs vest sovu dālu tuodi aizjyuru uicēt [mācīties] putnu mēlis. Tai vecs padarēja: atdevja dālu uicētīs putnu mēlis. Puorguoja treis godi, atbrauc vecs pec dāla.

"Aizmoksoj paprīšku par uiceišonu tova dāla!" runoj uz veča školuotuojs, "tūlaik vari pajimt sovu dālu."

Kupčs ap tū laiku palyka pavysam bēdeigs [nabags] un aizmoksuot jam nabeja ar kū.

"Mīļais tāvs, pajam mani uz sevim gostūs, es nu reizis dabuošu naudys."

Tāvs izprasēja nu školuotuoja sovu dālu da sevis gostūs. Jī īt pa ceļu, a dāls runoj sovam tāvam: "Zini, tāvs, es tagan puorzataiseišūs par zyrgu, a tu ved mani uz tiergu un puordūd par lelu naudu!"

Kai jī sazarunuoja, tai padora. Nūvedja vecs zyrgu uz tiergu, puordevja boguotam muižynikam un pajāmja lelu naudu. Muižynīks, nūpierkdams itū zyrgu gribēja puorbraukt. Kai muižynīks gribēja izkuopt uz zyrga, zyrgs pacēļa pakaļi un nūsvīdja muižynīku zemī, a pats nūskrēja pa teiru-teirumu kai vonogs. Dadzyna zyrgs sovu tāvu urt otkon puorzataisējās par cylvāku un jī abadivēji ar tāvu maun pa jyurym. Skrīn taišņi daudz zverbuļu, tāvs vaicoj dālam: "Kaidi itī putny skrīn?"

Dāls jam atbilda: "Nazynu, mīļais tāvs."

Otkon skrīn daudz peiļu un klīdz. Tāvs vaicoj dālam: "Kū itī putny runoj?"

Dāls jam atbilda: "Nazynu, mīļais tāvs."

Sasadusmuojās vecs uz sova dāla un runoj: "Treis godi tu uicējīs putnu mēli, bet nikur nikuo nazyni."

Vecs nu dusmu īgryudja sovu dālu zam yudiņa. Tai dāls maun pa jyurym. Cik tī jis maun, bet patyka cīši tuoļi vīnā kēnestī. Tymā kēnestī itys dāls nūguoja pi tuo kēneņa un paprasīja dorba. Kēneņč jū pajāmja un jis tī ilgi dīnēja. Kēneņč jū cīši mīļuoja un taipat kēneņa meita īzamīļuojās jim. Kēneņč žeņēja sovu meitu ar itū kupča dālu.

Vacais kupčs vysu puordzeivuoja, palyka par ubogu un suoka staiguot pa pasauļi, praseidams gabaleņi maizis. Daudz itys vecs puorstaiguoja gorodu un golu golā patyka tymā kēnestī, kur dzeivuoja juo dāls. Īraudzēja par lūgu dāls ubogu un pasaucja pi sevis pilī. Tī pilī Andrīvs pabaruoja ubogu un nūlyka gulēt. Uz reita pazacēļa ubogs un suoka runuot ar Andrīvu, izstuostēja Andrīvam par vysu sovu dzeivi un propulušū dālu Andrīvu. Dāls pazyna, ka itys ubogs ir juo tāvs. Jis satvēra sovu tāvu un suoka bučotīs un rauduot. Vecs suoka runuat: "Kai tu, dēleņ, nanūsleiki?"

"Mīļais tāvs, kam es uicējūs! Man dzeivē nav gryutumu."

Tai dāls pajāmja sovu vacū tāvu da sevis dzeivuot un vysi dzeivuoja boguoti un laimeigi.