l. A. 735. V i l ķ e ŗ u K ā r l i s Z a ļ e n i e k o s. Jkr. IV, 28, LP, VII, I 28, 2, 12b.

Dzīvojuši divi saimnieki - viens bijis bagāts, otrs nabags. Bagātais nenieka nestrādājis; nabaga saimnieks turpretim ņēmies sviedros no agra rīta līdz vēlam vakaram, &127;bet nabags bijis, nabags palicis.

Reiz nabaga saimnieks pļāvis rudzus ar puišiem. Kad vakars pienācis, tas teicis uz puišiem: "Eita uz mājām, es pāriešu mazuliet vēlāku."

Strādnieki nelikušies to divreiz teikt; bet saimnieks aizgājis uz tuvējo krodziņu uztaisīt krūti, lai varētu iestiprināts rītu atkal bara galā stāties. Krodziņā pāri čarkas iemetis, tas devies uz mājām. Nakts bijusi gaiša, pilns mēnesis spīdējis. Lauki gājuši strēķos, un viņam gadījies iet par sava bagātā kaimiņa tikko nopļautu rudzu strēķi. Rudzi bijuši sasieti kūlīšos un jau sastatīti statiņos. Ejot tas ieraudzījis slaidu meiteni, ar rudzu rogu vaiņagu galvā, baltās drēbēs tērptu. Meitene lasījusi vārpas un bāzusi tās kūļos. Saimnieks viņu sveicinājis un sacījis: "Nāc labāk manā laukā vārpas lasīt; viņš tāpat jau bagāts, bet es nabags."

Meitene tam atbildējusi: "Es esmu villa Laima un ne tava. Lai tava Laima lasa tavas vārpas!"

Saimnieks nu prasījis, kur tad esot šā Laima. Viņa atteikusi, ka tai krodziņā aizdurvē, kuŗā tas nupat dzēris. Saimnieks teicis, ka viņš tur tās neesot redzējis. Laima, iedodama viņam baltu spieķīti; teikusi&127;, ka katrs jau Laimas nevarot redzēt; bet lai viņš aizejot uz krodziņu un lai piesitot aizdurvē ar balto spieķīti, tad jau ieraudzīšot savu Laimu,

Saimnieks pateicies Laimai par visu labu un griezies atpakaļ uz krodziņu. Iegājis iekšā, piedauzījis aizdurvē ar balto spieķīti un - patiesi - ieraudzījis savu Laimu tupot kaktā. Saimnieks uzsaucis viņai: "Ko tad tu. te tupi, sliņķe, ka nelasi vārpas manā tīrumā kā kaimiņa Laima, kas lasa viņa tīrumā?"

Viņa atteikusi: "Par zemkopi būdams, tu tikpat nepaliksi bagāts; paliec labāk par uzpircēju, tad jo drīzi tiksi pie mantas." Saimnieks teicis, ka neesot naudas ko iesākt. Laima tam iedevusi vērdiņu, sacīdama: "Mājās iedams, nopērc par šo vērdiņu to lopiņu, kuŗu tu pirmo satiec; tad nokauj savas piecas raibās govis un uztaisi no viņu ādām lielu ori, bet ādas raibo pusi liec uz āru un, orē aizjūdzis visus četrus zirgus, ved lopiņus uz Jelgavu pārdot. Tā tu iedzīvosies naudā."

Kad saimnieks gājis mājās, bijusi liela diena, gani jau ganījuši savus lopiņus. Ganiem gaŗām iedams; tas ieraudzījis tiem vāveri. Saimnieks domājis, ka jānopērk vāvere, jo to saticis pirmo, tādēļ teicis uz ganiem: "Es jums došu veselu vērdiņu, atdodiet man vāveri!"

Viens gans gan teicis, ka nepārdošot vāveres būšot ko paspēlēties un papriecāties; bet otrs teicis, ka labāk, pārdot, būšot tad kreņģeļu nauda. Tikpat vāvere šiem izmukšot un ieskriešot mežā, tādēļ pārdevuši arī vāveri saimniekam. Šis mājās pārnācis, nokāvis visas gotiņas, uztaisījis no ādām lielu ori, un aizjūdzis orē savus četrus zirģeļus, tad vedis vāveri pārdot uz Jelgavu. Pie Lapu kroga pieturējis savus zirgus atpūtināt, nojūdzis viņus, padevis tiem ēst un pats iegājis krogā, ori ceļa vidū atstādams. Žīdiem, ieraugot savādu ori, ienācis prātā aplūkot, kas tanī atrodas. Viens žīds attaisījis mazo lūku un vāvere izšmaukusi žigli ārā un ieskrējusi mežā. Žīdiem palicis bail, vīrelis iznācis - sākšot šos vai popēt. Viņi nezinājuši ko darīt. Te izlaidējs sagudrojis, ka vāveres vietā jāiesviež akmens. Ņēmušies nu tikai akmeņus laist orē - pielaiduši vai pus ores.

Vīrelis, atspirdzinājies pie alus, aizjūdzis savus zirģeļus un pūtis vaļā, bet zirgi šim par lielu brīnumu, negribējuši vairs tā rikšot kā pirmīt. Nekā ļauna nedomādams, tas braucis tikai tālāk. Žīdi, gribēdami redzēt, ko šis iesākšot, akmeņus Jelgavā novedis, gājuši tam līdzi, viss liels bars. Nobraucis Jelgavā, saimnieks apturējis savus putās nobrauktos zirgus uz tirgus. Kungi un žīdi, ieraudzīdami savādo ori, apstājuši to no visām pusēm un prasījuši braucējam, lai parādot, kas tur iekšā. Šis rāpies no buka zemē, attaisījis lūku, bet tavu brīnumu! Vāverītes vietā atradis pus ores zelta gabalu. Laima pārvērtusi akmeņus zeltā. Žīdiņi šo ieraudzījuši, skrējuši pa galvu, pa kaklu pēc ormaņiem, ar kuŗiem tie aizbraukuši pret Lapu krogu, un piekŗāvuši katrs savu vezumu akmeņu. Veduši akmeņus uz Jelgavu domādami, ka arī tie pārvērtīšoties zeltā, bet nekā-akmens paliek akmens. Sadzinuši tā lielu čupu akmeņu, no kuŗiem to pašu vasaru sākuši bruģēt Jelgavu. Saimnieks izmainījis zeltu naudā, palicis ļoti bagāts un dzīvojis laimīgs.