2. A. 735. L ī n a K i r š t e i n e a r S a r ž a n t u G a r l e n ē. LP, VII, II, 28, 12c.

Vienreiz dzīvoja divi brāļi: viens bija bagāts, otrs nabags. Reiz gadījās nabaga brālim staigāt gar bagātā lauku. Viņš redz, ka viens vīrs ar izkāpti rokā skraida pa lauku un šis nu skrēja pakaļ un noķēra to rādams: "Kāpēc tu nobradā manam brālim labību?"

Vīrs atbildēja: "Esmu tava brāļa Laime. Ja es te neskraidītu, tad tavam brālim nekas neaugtu!"

Tad nabaga brālis sacīja: "Kur tad ir mana laime? Kādēļ tā nemaz neskraida pa maniem laukiem? - Man nekā neaug." "Tava laime apgulusies tur aiz tava lauka apakš liela ozola.

Ej, roc tur, tad tu viņu atradīsi!"

Viņš nu steidzās uz mājām, un lāpstu paņēmis, gāja rakt apakš ozola. Labi dziļi paracis, viņš dzirdēja savu laimi krācam. Nu raka vēl dūšīgāki, kamēr uzraka; bet laime bija aizmigusi. Nu raustīja, kamēr atmodināja un tad sacīja: "Ak tā! Tu te guli un man tik gŗūti klājas. Vai tā ir pareizi?"

Šī kasīdamās meklēja pa kabatām un izvilka 15 kap. gabalu, sniegdama nabaga brālim: "Še, ej uz pilsētu, un ko tu satiec, to nopērc - cita man nekā nav."

Labi, gāja uz pilsētu, satika vienu vīru, tas nesa vistu. Cik gribot par to putnu?

"Piecpadsmit!"

Labi, nopirka vistu, pārnesa mājā un tā viņam dēļa ikdienas zelta pautu. Pautus viņš pārdeva un ātri palika bagāts.