3. A. 735. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o M a r t a s K u p l ā s P l ā ņ u p a g a s t ā.

Reiz bīš divi brāļi: vienc bagāts, otrs akal pavisam nabags. Bagātām bīš visas klētis pillas labības un visādīgas mantas, bet nabagam nebīš maizītes ko ēst. Nabaga brālis aizgāš pie bagātā un lūdzies, lei šim dodot vienu govi. Bagātais gan negribēš, gan negribēš dot, bet pēdīgi iedevis ar. Nabags gāš uz māju priecīgs, ka nu šim ar govs ir. Bet kā nu šis iegāš istabā, tā šim no pakaļas viena sieviete ar iekšā, lēkā un denco pa istabu, kā negudra. Nabags skatījies un brīnējies, kas gan tā var būt, un prasīš: "Kas tu tāda esi?"

Bet šī atbildēsi: "Es esmu tava Nelaime!"

A a, nu nabags sapratis, kas par lietu. Šūs krepīš šo tūlī aiz gargas cie un ar div pirkstim nožņaudzis. Ka Nelaime bīsi nožņaugta, ta nabags šo apracis.

Nabags dzīvāš, dzīvāš un no tās dienas šim gāš dau labāki. Šis drīz palicis bagāts un šim vais nekā netrūcis. Bet bagātais brīnējies mazu nemazos brīnumus. Šis nevarēš nekā saprast, kā nabags tik ātri bagāts palicis. Bagātais nu ošķerēš, ošķerēš, kamē uzošķerēš ar. Šis izracis Nelaimi ārā. Nelaime iznākusi no bedres pavisam nomērēsi un nonīkusi. Bagātais nu šo stellēš, akal pie otra brāļa, bet Nelaime vais neparko pie šā negāsi un ķērusies tik bagātam klā un nelaidusi vais šā vaļā.

Tā nu Nelaime palikusi pie bagātā un šis nekā neticis no Nelaimes vaļā. Bagātam sācis iet plāni. Šis sācis putēt un putēt, kamē iputēš pagalam. Bet nabaga brālis palicis bagātāks un bagātāks un pēdīgi vais neviena nebīš tik bagātā, kā šis.