Vienreiz bijuši divi pušnieka saimnieki: viens bagāts, otrs nabags. Tas nabags nav bijis ne dzērājs, ne arī kāds tērētājs strādājis un rāvies ar darbiem, cik vien varēdams; bet nav varējis uz priekšu tikt, nabags bijis, nabags palicis. Un nu beidzamā laikā it īpaši vēl sašļucis, bagātais taisījies parādu dēļ ir to beidzamo gosniņu atņemt, kas vēl bijusi.
Un tā nu viņš vienu vakaru itin bēdīgs sēdējis istabā pie galda un domājis par savu nelaimi. Te uz vienu reizi sāks viens aizkrāsnē tik jautri pijoli spēlēt, ka šim kājas ne rimt vairs. Aizmirsis visas bēdas un sācis lēkt, lai izput, pa plānu. Lēcis, lēcis - sen jau atlēcies, bijis tik nokusis, ka elsdams, pūzdams nokritis uz beņķi, bet kājām kā nav, tā nav miera, vēl gribas lēkt. "Nu tu brīnumi" viņš domājis, "pats negrib, kājas grib. Kas, velns, tu par tādu spēlmani esi? Nāc laukā no aizkrāsnes!"
Labi, iznāk arī gaŗš, gaŗš vīrs, pats spēlēdams, pats lēkdams. Bet saimnieks satvēris šo : "Nelec, trakais, saki labāk, kas tu tāds esi, vai spogs, vai kas. Tu sasodīts pijolnieks."
Gaŗais atbild: "Kas es esmu, to tu gribi zināt? Es esmu tava Nelaime!"
"Ak tu esi tā Nelaime, kas mani tik ilgi mīcīji! Nu tad es tevi arī pagodīšu gan!"
Un saimnieks kā nu grābis gaŗo, tā ar pirkstiem vien nožņaudzis; tad iebāzis maisā, aizstiepis smilšu kalniņā un apracis savu Nelaimi.
No šī brīža nabadzība, klizmas vairs nejādelējušas saimnieku. Labība nu augusi pat uz akmeņiem un lopi padevušies, ka jāpabrīnās, drīzā laikā parādus atmaksājis, vēl bagāts palicis - tā.
Te vienu dienu atnāks bagātais pušenieks, lai stāstot jel, tā viņš tik ātri uzplaucis! Tam bijis žēl par to, ka nabagam vienreiz labi klājies.
Nabags atteicis: "Es nožņaudzu savu Nelaimi, apraku smilšu kalniņā un no tās dienas pavisam citādi sekmējas!"
"A!" šis skauzdams prātojis, "tad tā tā lieta! " un tūliņ steidzies smilšu kalniņā nabaga Nelaimi ārā rakt, lai apsēstu to pa otram lāgam, lai viņš atkal nabadzībā iestigtu.
Labi, aizgājis, izracis. Gaŗais pusmiegā izcēlies: kāpēc viņu traucējot?
Tā un tā, bagātais atteicis, "es tevi modināju, lai tu atkal ietu pie sava drauga, pie tā nabaga saimnieka, kas tagad bagāts palika, kamēr tu gulēji."
Bet lielais gaŗais nu palicis jautrs, apķēries saimniekam gar kaklu un tencināt tencinājis: "Paldies, paldies, ka mani pacēli! Ko es vēl pie cita iešu? Palikšu labāk pie tevis paša un kalpošu tev vien, tev vien visu mūžu."
Bagātais saimnieks gan sabijies : "Ko viņš runā, vai viņš traks!" un gribējis par varu no Nelaimes atkratīties, bet velti: kā dadzis pielipis, ne pēdu neatkāpies.
Un no tās dienas bagātam saimniekam dzīve arvienu vairāk irusi, arvienu irusi, kamēr vēl plikāks nekā pušenieks šiem reizēm bijis.