5. A. 73. A n d r e j s B ē r z i ņ š L i e l v ā r d ē (A u s e k ļ a a t l. r a k s t i ). LP, V, 307 (137).

Reiz bija divi brāļi: viens ļoti bagāts, otrs pavisam nabags. Bagātajam dzīvē viss izdevās, visur vedās; bet nabaga brālis, lai sāk, ko sākdams - visur klizma klizmas galā. Tā arī tai gadā - bagātajam rudzi, kā kārkli - šim lāču auzas vien, lāču auzas vien, un, kur nu vēl būtu kāds rudzu stiebriņš, tur atkal vārpu vietā tukšas rogas. Tādās nedienās nabadziņš aizgāja pie bagātā sūroties; bet bagātais cietsirdībā atcērt: "Man tagad pats pļaujamais laiks - nāc rītu pie dienas šurp - pelnies, pļauj, atmetīšu kādu tiesiņu, bet tā dot nevaru." Labi - otrā dienā nabaga brālis sapļauj cauru dienu nosvīdis. Vakarā citi pļāvēji istabā gulēt; šis atsaka: "Iegrauzīšu garoziņu, pakritīšu tepat rudzu gubā, darbam blakus - istabā gandrīz aizguļas."

Šis guļ, guļ-izvalstās uz vienu pusi, otru-nemaz aizmigt: ar nabadzības domām kaudamies, miegs ne prātā. Te paveŗ acis - kas tas? - mēnesnīcā ierauga baltu sievu nogrābstītā rugājā vārpačojam. Patlaban arī sieva atsteidzas ar klēpi pie rudzu gubas iespraust salasītas vārpas kūliņos. Gulētājs nevar vairs nociesties: satveŗ balto pie rokas noprasīt: ko viņa te meklējot?

"Vārpačoju, vārpačoju! Esmu tava brāļa Laima - savācu ir niecīgāko vārpiņu, viņa laukā izbiras neciesu "

To var iedomāties - kā tad vīram neies labumā? Bet kas man vāks? Man Laimas nav."

"Būtu gan, ja tu klausītu: tev vecā istaba jāatstāj un jāceļ jauna tur viņā atmatā, kur lielais akmens. Šo akmeni atstāj zem grīdas, tad Laima piemājos."

"Labi, ka zinu!" nabaga brālis patencina un tūliņ lec augšā, pārskrien mājā, sarauga amata lietas, paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu atmatas galā. No rīta bagātais brālis pieceļas - gubā gulētājs nozudis. Sāk taujāt, kur palicis - dzird: jaunu istabu ceļot.

"Nu, še tev nepieredzēti brīnumi! Jo pliks, jo traks! Tik laba istaba, nē - vēl tādam plikadīdam vajadzēs labākas. Lai vēl ķēmotos tāds, kam rocība spēj - ko šis trako? Un to saku: tādam plānprātiņam es jau gan talciniekus nedošu un nedošu!"

Zināms, nabaga brālim viena maksa: vai dod, vai nedod viņš tikai tēš lietas kokus un, re, vienu nedēļu, otru nedēļu istaba gatava. Nu vadājas steigšus vien jaunajā ēkā, bet bagātais brālis skaudībā šķaud vien un neatnāk, jāsaka, ne acis parādīt. Beidzot, kad ar visām paunām atkŗavājies - vēl atminas aizkrāsnī mučeli.

Aiziet tai arī pakaļ; bet līdz mučeli paceļ, sāk tikai tukšajā istabā bērnu balsis brēkāt. Šis dienas laikā neko nesaraujas, tikai nobrīnīdamies izskatās tur un tad paņem mučeli un aiziet. Bet mučele siltumā brīnum izkaltusi - turpat kopā gāsties; neko darīt - iemērc dīķī briedināt. Un, klau, tikai! lai nu pasaka kāds cilvēks: bērnu balsis arī dīķī nenostājas. "Ē!" viņš nobubina," laikam man pašam ausīs dzied, dažreiz ir tā. Tomēr, ja tur tai mučelē būtu kāds spogotājies - rauj tad viņu kociņš! lai sapūst te slapjumā, arī rokas klāt vairs nelikšu!"

Un mučele sapeldēja dīķī ilgu laiku. Te vienu dienu bagātais brālis, gar dīķmalu staigādams, iedomājas: "Tāda laba muciņa te mirkst pelēdama - jānes mājā pieglabāt. Re, tā mans brālis izsvaida savu labumu pa visiem peļķiem, tādēļ nevar nekad iedzīvoties." Un nu pārnesa muciņu istabā, attaisa spundi un skatīsies, ar vienu aci žūredams, vai tīra. Te, tai pašā acumirklī špukt! izlec tāds pelēks spociņš pa spundes caurumu, iemūk skalos krāsns augšā, un bļauj lai trīc, drīzi kā mazs bērns, drīzi šādā balsā, drīzi tādā. Saimniece gan paķeŗ sitamo - dzīs spogu laukā, bet, kur sit, tur nozūd - nevar piekļūt.

Un no tās dienas bagātajam brālim negāja dzīve vairs nekādā jēgā: gan bojājās lauki, gan nepadevās lopi, gan šāda klizma, gan tāda, jo, lūk, tai muciņā bija nabaga brāļa Nelaime, ko tagad tīšā prātā otrs brālis pārnesa savā sētā. Bet nabaga brālim kamēr istabu pie Laimas akmeņa uzcēla - dzīve plauka acim redzot.