Laime un nelaime.

7. A. 735. C e l m i ņ u K ā r l i s L u b ā n a s N a g l i ņ o s, M. C e l m i ņ a k r ā j u m s.

Tas bijis kādu reiz Leišos. Vienā mājiņā dzīvojis vīrs ar savu sievu briesmīgā nabadzībā jau kādi 15 gadi. Nu atnākusi lieldiena; vecītis aizgājis uz krogu, nopircis šņabīti, atgājis uz māju, iedzēris pats, iedevis arī sievai. Šņabīti iedzēruši, sarunājuši, kādēļ šiem tik ilgi bēdāties; sākšot priecāties, vai tad šiem Laima nepalīdzēšot?

Vecītis sācis spēlēt, vecene atkal dancot, tā kā jau lielos priekos mēdz darīt. Te klaudzinot pie durvim kāda bārbala un sakot, kā šie tik lielās bēdās tik pārliecīgi priecājoties? Šie izstāstījuši, ka šie esot sarunājuši priecāties un tagad to izdarot.

Vecītis prasījis, kas šī esot? Uz ko bārbala atbildējusi, ka šī esot Ligna (nelaime) un esot pie viņiem 15 gadi dzīvojusi un viņus bēdās turējusi. Vecītis nu viņu saņēmis sasējis un pabāzis zem liela tilta.

Kāds kungs pāribraukdams izdzirdis, ka zem tilta viens vaidot un lūdzoties, lai ņemot ratos. Kungs arī viņu ieņēmis un prasījis, kur šī dzīvojusi. Stāstījusi, ka pie viena saimnieka 15 gadi sadzīvojusi un tagad saimnieks viņu esot izgrūdis. Kungs aizvedis Lignu savā mājā un viņa pataisījusi kungu īsā laikā par nabagu, bet nabags vecītis ar savu sievu palikuši bagāti un dzīvojuši laimīgi.