8. A. 735. S k o l n i e k s A. Č e i č i n ī k s L ī v ā n o s.

Senejūs laikūs dzeivuoja divi bruoļi: vyns boguots, ūtrys pavysam bēdīgs. Reizi boguotais beja sataisējis balli; bruoļa viņš nikad pi sevis naaicynuoja. Kad bruoļs nūguoja lyugt, ari nadeve, pat ni maizes druponas; tai i šytū reizi beja. Bēdīgais bruols ar sovu sīvu un divējim bārnim; pus bodā myruši runuojas: "Kū te byus dareit? Ak Dīveņ, na jau daīs boda nuovē nūmiert! Struoduojom, pyulējamīs caurom dīnom, naktim, kai nikuo tai nikuo."

Sarunuoja, lai īt uz balli pi sova bruoļa, koč maizes kymyuseņu dabuos dēļ sevis, i dēļ bārnu. Sarunuots i padareits. Tys beja laiks pret Juoņa dīnu. Uz balli suoce laseitīs vīsi nu vysom molom, suocēs dzeršona, ēsšona, spēlēšona un vysaida uļavuošona.

Nūīt arī bēdīgais bruols, sēd, sēd - nikas ni kluot pi juo nadaīt. Puorsēd vysu nakti, jau gaismeņa aust, ir Juoņa dīnas reits, a jis ceļas īt uz muojom. Te bruols sateik jū kukņas durovuos i pasnādz lelu un plyku kaulu, sacīdams: "Še i tev daļa! Vai tod tu īsi tukšom rūkom uz muojom?"

Pajēms bēdīgais kaulu, īt pa celeņu uz muojom, laizīdams un rauduodams. Te pa patymsu verās: nazkaida buobeņa ruopoj gar rudzu teirumu ceļa malā, taida malna un nūvuorguse, pīīt tyvuok i vaicoj: "Kas te ruopoj un kas tu esi?"

Tei atbild: "Asmu nalaime, i naasmu treis mēneši nikuo āduse, asmu nīmuorguse cīši, lyudzams, cylvāks, idūd man koč tuo kaula palaizeit."

Nailgi dūmuodams, jis padūd i verās, kas nūtiks. Laizēja, laizēja kaulu apleik i suoce nu gola rubynot smedziņus i pēc smedziņim leist kaulā dziļuok, te jau leidz pusei saleida kaulā. Tai tys bēdīgais mudri dabuoja kūceņa i naža, nūdruoze tam golu i tikkū tei pošu reiz vysa kaulā, tai dreiži ar kūceņu kaulam golu aizbuož i nas tū kaulu dziļi dziļi staigā pūrā i sadzan tī ar kuojom dybynā. Jau sauleite tam laikam patecējuse gabaleņu, īdams nu pura īīt pi cyta kaimiņa ar Juoņa zuoļu nasteņu, tī jau pījam kai vīsi i īdūd sīvai ar bārnim atnest sīra pa gobolam. Jau niu prīcīguoks byudams, īīt pi boguotuo bruoļa ar zuoļu nasteņu, tī jau pījam kai bruoļi, izmīloj, izdzyrda i, ejūt uz muojom, īdūd nūnest sīvai ar bārnim sīru, svīkstu i peiragu. Tai nu tuo laika jīm suoka labi kluotīs i labi jam īsadzeivuoja par nagaru laiku.

Pec tam par divi godi jau palyka vēl baguotuoks par boguotū bruoli; koč i tys naboguoks napalyka. A bruols vēl nikuo nazynuoja, ka juo bēdīgais bruols par jū boguotuoks. Tai sadūmuoja šytī iztaiseit balli uz Joņa dīnas i pīgotovēja vysa kuo vairuok i lobuok kai pi boguotuo bruoļa tūlaik beja. Nūsyuta bārnus īlyugt cīmā uz baili sovu boguotū bruoli. Tys, īraudzējis bēdīguo bruoļa bārnus kai kundzalānus, un vēl vairs, ka aicynoj uz balli, nūsabreinuoja, kas te nūticis, pasajēme nūīt. Boguotnīki ilgi sprīde sovā storpā, kas te ir, golā nūsprīde: "Vajag nūīt koč reizi, jis da mums staiguoja ikmēneša lyugdams, i mes jūs tyvumā naesim bejuši jau godu divpadsmit. Īsim par špāsu."

Nūguojuši leidz bruoļa sā&127;tai ažna [pat] apstulba. Bēdīgais bruols pots, sīva, labi gārbušīs, ar veina gluozem uz šķeiva i ar muzykantim izguoja prīškā osu divdesmit, sirsnīgi apsveice i īvede ustobā. Te otkon boguotajam breinums : vyss pi lobas kuortības un pilnības, daudz leluokā mārā kai pi viņim, boguotajim. Nūuļavuoja treis dīnas bez nikaidu pītryukumni, palyka drūsuoki i boguotī - redz, ka nīkaida vairs smīkla ar bēdīgū bruoļi. Pec trejom dīnom vīsi izstaiguoja, bet vēl bruoļa nalaiž uz muojom, pīrunuodams, ka ar bruoli šim asūte nedēļa juonūuļavoj. Palykuši draudzīgi, īzalaiž vysaiduos sarunuos, golu golā īzadrūsynoj bogotais pavaicuot: "Nu kurīnis tev, bruoļ, cēlēs taida boguotība? Ogruok maizes nabeja, a tagad vysa treiskuort vairuok kai pi manis."

Atbild jam bēdīgais: "Zini, bruoļ divi godi atpakaļ beju īguojis pi tevis ballē. Tū man īdevi - paldīs - lelu plyku kaulu, vysu gūvs stulpi. Īdams muojuos, sagivu pi sova rudzu teiruma nalaimi, sabuožu tymā kaulā un nūnešu tuoli purā, pošā dziļumā, i sadzynu dyuņās, i nu tuo laika - paldīs Dīvam - vyss suoka īt labi. Pī tevis beju īguojis ar Juoņa zuoļu nasteņu, jau cyts kas beja, kai cytom reizem. Vai atmini, bruoļ?"

"Jā, atminu gon," atsoka bruols, a sirdī suoce jam tai i kutynuot un golva dūmās īt: "Pa, pa, redzēsi, kas tuoļuok byus." Bēdīgais niu bučoj boguotū un teic: "Paldīs par kaulu!"

Tai padzēre i izzaškeire bruoļi. Nūguojis boguotais uz muojom, moz dūmuodams, nūvylka svātku drēbes un devēs uz puru. Nūguojis tī, mauce bikses zemē un leida purā kaula maklātu. Broduodams ar ailu vysu puru, ka nivyns pāds napalyktu namaklāts, golu golā par treis dīnas tikpat atrada. Izvilcis nu dyuņas, izguoja molā, attaisēja aizbuoztū kaula golu, nūlicis zemē i verās, kas nūtiks, gaidīdams ar napacītību. Te golā īraudzēja, ka līn nu kaula nazkas naspēcīgs un malns. Nūsoprīcuojuos, ka byus otkon bruoļa nalaimi izlaidis breivu. Šalteņu nūgaidēja, izleida vysa nu tuo kaula nalaime, breiteņu atsapyutusēs i soka: "A paldīs symtim reižu tev, cylvēceņ, ka tu mani ratavuoji, a to ka vēl godu, manis uz pasauļa nabyutu vairs pavysam. Niu es nu tevis ni nūst naatsastuošūs."

Šitū dzieržūt, puorjēme baile boguotū i viņš soka: "Ne, es izlaižu, ka tu ītu atpakaļ pi muna bruoļa."

"Oi, ne ni par kū," soka nalaime, "jis mani gribēji nūnuovēt. Ni par kū vaira. Tu pestēji mani, es byušu vysod pi tevis."

Tai boguotais nūsabeida, gribēje sagyut un sabuozt kaulā, bet par velti. Cikom tī pyulējēs, namanēja pats, kur tei nalaime palyka, tik aiz kolna īraudzēja lelu dyumu mutuli, izkuops kolnā, redz, ka sāta dag. Tai nu tuo laika i bikšu vairs navarēje īdzeivuot, kuŗās nūmauce kaula maklādams, a bēdīgais bruols ar vīnu palyka boguotuoks. Jo atguoja senējais boguotais, to ari nikod bez maizes kimyuseņa napalaide.