9. A. 735. V. Z a c h a r s k a n o A. B a r a n o v s k a s S i l a j ā ņ u p a g.

Vīnu reizi dzeivuoja pasaulī vīns zemnīks, pīdzeivuoja jis div dālus un pats nūmyra. Palyka dzeivuot div bruoļi un jī sadūmuoja precētīs. Vacuokais bruols pajēmja naboga sīvu, bet jaunuokais boguotu. Tai bruoļi dzeivaj vīnu vīt nadolās. Bruoļu sīvys suoka

lomuotīs un kautīs. Vīna soka: "Es pi vacuoka bruoļa, tu maņi klausi!" Ūtra sīva atbild: "Es boguoteiga par tevim, tai byus, kai es gribu."

Bruoļi verās, ka nu taidys dzeivis nabyus nikuo, pajāmja un padalēja pa pusei palykušū tāva montu un suoka dzeivuot kotrys pa sevim. Pī vacuoka bruoļa kai gods, tai bārns dzymst, a saimnīceiba vys īt kužuok un kužuok. Dadzeivuoja vacuoks bruols, ka jau pavysam jam nav nikuo ni naudys ni maizis. Koleidz jam beja nauda un maizja, tūlaik jis ar bārnim prīcējuos: kai palyka bednys, jau jam bārni napateik. Vīnu reizi nūguoja vacuoks bruols da jaunuokuo un vaicoj, kab jis jam drusku paleidzeitu, bet bruols nikuo jam nadevja un pascēja: "Dzeivoj, kai pats zyni, man pašam sovys bārns aug."

Prosa bruols koč uz vīnys dīnys zyrga pastruoduot. Kū darēt bruoļam? Jis ari soka: "Ej pajam teirumā zyrgu uz vīnys dīnys pāstruoduot, bet verīs: namūcēj daudz jū ar dorbu, dūd jam vairuok ēst." "Labi! Es jau tai namūceišu," pascēja vacuoks bruols un nūguoja uz teiruma pec zyrga. Verās naboga bruols, ka nazkaidi ļauds struodoj uz bruoļa zyrgu, ar zemi.

"Apstuojīt!" klīdza bruols. "Runuojīt, kuopec jius uz muna bruoļa zyrga struoduojīt!"

"Kaida tev da ytuo dareišona?" atbildēja tī ļaudis.

"Itī zyrgi pīdar munam bruoļam," runoj vacuoks bruols.

"Tu naredz, ka mes asam laimja tova bruoļa," atbildēja vīns struodnīks.

"A kur muna laimja?" vaicoj vacuoks bruols.

"Tova laimja guļ kriumūs, ni dīn ni nakti nikuo nadora."

"Labi!" dūmoj vacuoks bruols. "Sagiušu es sovu laimi, kura guļ kriumūs, tūlaik es zynošu, kū ar jū darēt."

Nūguoja bruols tuoļuok-verās: guļ kriumūs cylvāks sorkonā kraklā, ni dīn ni nakt nikuo nadora. Bruols pajāmja izgrīzja kriumūs lobu vāzu, daguoja pi tuo cylvāka un suoka jū ar vāzu par mugoru svetēt. Cylvāks itys suoka klīgt un runuot: "Tu gribi, kab es tev struoduotu?"

"A kū tu gul? Vysi lobi ļauds struodoj," runoj bruols. "A tu vys nu vīna suona uz ūtru stīpīs."

Cylvāks otkon jam atbilda: "Es asmu tova laimja un ka tu gribi, kab palikt par boguotu, tu panvet itū zemi un ej dzeivuotu uz mīsteņi; pastot tī būdeņi un targovoj, es tovam darbam paleidzeišu, un tu dreiži paliksi par boguotu kupči."

Bruols nūguaja uz sātu, salasīja vysu sovu saimi, aizsleidzja ustobu un nūguoja dzeivuotu uz mīsteņi. Pa ceļu jis sazatopa ar sovu nalaimi, kura īt un gauži raud. Vaicoj bruols nu ituos nalaidis, kū jei raud. Jei jam atbilda: "Kū man darēt? Tu mani pameti - tagan man vaidzeis mierst bodā."

"Nā!" runoj bruols. "Es tevi napamesšu, pajimšu ar sevim. Nu, sīva!" soka bruols, "tu izkrot nu skreinis sovys lupotys!"

Sīva izkratēja vysus lupotus, veirs pajāmja itū nalaimi, pasādynuoja skreinī, aizsleidzja ar atslāgu un skreini aproka dūbī, runuodams: "Propulsi tu te myužeigi, kab es tevis vairuok nikod naradzātu!"

Tai vacuoks bruols nūguoja uz mīstiņi, suoka targovuotīs un dreiži palyka par boguotu veiru. Īraudzēja jaunuoks bruols, ka juo bruols palyka par boguotu kupči, jis ar taipat puordevja vysu sovu montu un zemi un taipat atguoja dzeivuotu uz mīstiņi. Mīstiņī bruols na ilgi dzeivuoja un targovuoja, par kaidu pusgodu jis palyka pavysam bednys un golu golā jam vajadzēja īt par ubogu, bet bruols vacuoks jam pascēja: "Koč tu man nagribēji paleidzeit, bet es tevi napalaisšu staiguot par ubogu."

Īdevja jis bruoļam daudz naudys un pastatēja jū otkon uz dzeivis. Nu tuos reizis bruoļi dzeivuoja mīreigi un vīns ūtram paleidzēja.