11. A. 735. A. G a r i - J u o n e n o 75. g. v e c a T. G a i l u m a D o m o p o l e s p a g a s t ā.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns boguots, ūtrs nabogs. Boguotais bruolis tierguojās ar vysaidom lītom, bet nabogs gulēja uz cepļa, jam dzeivē guoja cīši gryuši.

Reizi nabogs guoja mēklēt sovas laimes. Īdams pa ceļu, jis satyka rasnu sīvīti, suoka jū sist un vaicuoja: "Voi tu naesi muna laime?"

Sīvīte jam atsacīja: "Tova laime ir myura muojā?"

Nabogs aizguoja uz myura muoju, tur atroda sovu laimi un prosa: "Par kū tur man napaleidzi? Redzi, ka es vysā gaistu."

"Suoc tierguotīs," soka laime.

"Ar kū lai es tierguojūs, ka man nava ni naudas ni lītu?"

Laime jam atsacīja: "Sasīn slūtas un ved uz tiergu puordūt."

Tod nabogs atguoja uz sātu, pīsēja dauz slūtu, sakruovja tuos vazumā un laidjās uz tiergu. Jam pa prīšku braucja juo boguotais bruolis ar brangu zyrgu, bet jis dzynās ar kleperi nu pakaļas. Boguotais braucja mudri, jis gribēja nabogu bruoļi atstuot uz ceļa vīnu pašu, bet nabogs peickuoja sovu zirdziņu un naatstuoja nu boguotuo bruoļa. Boguotais bruolis nūturēja zyrgu, paguoja ceļa molā, lai izdarīt sovas vajadzības, arī nabogais puorlēcja par gruovi un nusaslēpja kryumūs. Tamā laikā boguotais bruolis pajēmja divējus akmeņus un īlyka aboga bruoļa rotūs zam slūtom. Nabogs izskrējis nu kryumim, uztupa us sovu slūtu vazumu un braucja tuoļuok. Boguotais trencja zyrgu, cik spādams, bet nabogs dzynuos tam pakaļ. Kad jī atbraucja uz tierga, naboga zyrgs beja vyss slapnis. Dreiži suoka grīzt žīdi ap juo slūtu vazumu un izpierka vysas slūtas, tūreiz žīdi vaicuoja: "Cik tu gribi par tīm divējim akminim?"

"Pīberīt pylnus rotus naudas un pajemīt akmiņus," atsacīja zemnīks.

Tī divēji lelī akmeņi beja duorgakmeņi, tuodeļ žīdi pībēŗa pylnus naboga rotus ar naudu un pajēmja akmeņus. Nu tuo laika nabogs palyka boguots un dzeivuoja laimīgs.