12. A. 735. T e i c ē j a 76. g. v e c a Ī v a S t a l e i d z ā n e A t a š i e n ē.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns boguots, ūtrs nabogs. Vīnā reitā nabogs pīsacēļa agri un redz, ka pa bruoļa rudzu šņūr: staigoj nazkaida sveša sīvīte un losa vuorpas.

"Kas tu taida esi un kū tu losi?" prosa nabogs.

"Es esmu tova bruoļa Laime un losu vuorpiņu pi vuorpiņas, ka jam byutu vairuok. Es jam paleidzu dzeivuot!" atbildēja sīvīte.

"Kur ir muna Laime?" prosa nabogs,

"Tova Laime ir boguota un tev struoduot napaleidzēs!" atbildēja sīvīte.

"Kur jei ir?" otkon prosa nabogs.

"Jei guj zam lozdu kryuma, zaltūs un sudobrūs īsavylkuse!" atbildēja sīvīte.

Nabogs aizguoja pi lozdu kryuma un redz, ka tī guļ nazkaida gaspaža.

"Tu esi muna Laime?" prosa nabogs.

"Jā, es esmu tova Laime," atbildēja gaspaža.

"Par kū tu napaleidzi man dzeivuot?" prosa nabogs.

"Es struoduot nagribu! Brauc tu uz pilsātu un suoc tierguotīs, es tev paleidzeišu naudu skaitīt," atbildēja naboga Laime. Nabogs atguoja uz sātu, izpuordevja vysu sovu nabadzību, pajēmja sīvu un bārnus un aizguoja uz pilsātu dzeivuotu. Aizīt nabogs uz tiergu nūpierk kaidu lītu, puordūd, atīt vokorā uz sātu un atnas treis reizes naudas vairuok, kai beja reitā. Par vīnu godu nabogs palyka boguots, nūpierka sev lelu muoju un palyka par lelu tierguotuoju.

Bogoutais bruols izzynuoja, ka nabogs pilsātā palyka par cīši boguotu veiru un dūmoj: "Puordūšu es sovu montu, vēļ boguots byušu!"

Izpuordevja baguotais bruoļs vysu sovu montu, aizguoja uz pilsātu dzeivuotu. Suoka jis tierguotīs, bet jam nasaveicja: vīnā dīnā jam nauda pazyud, ūtrā jis pīmuonej, trešā puorsaskaita ar naudu. Par vīnu godu boguotais bruoļs palyka par nabogu.