l3. A. 735. T e i c ē j a A. M a l n a c e L ī k s n ā.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns boguots, ūtrs nabogs. Nabogam nabeja kuo ēst un jis guoja sovas Laimes maklātu. Īt un sateik appleisušu vecīti.

"Kur tu ej?" prosa vecīts.

"Eju sovas Laimes maklātu," atbildēja nabogs.

"Kū tu darīši ar jū?" prosa vecīts.

"Es jū sisšu zemē!" soka nabogs.

"Nasit, es esmu tova Laime!" soka vecīts.

"Kai es tevis nasisšu, ka muns bruols ir boguots, bet es nabogs!" soka nabogs.

"Tovam bruoļam laime ir byut par zemnīku, bet tev tierguotīs!" soka vecīts.

"Ar kū lai es tierguojūs, ka man nav nikuo?"

"Plēs lyukus, piņ veizes un puordūd!" pamuocīja vecīts. Nabogs suoka plēst lyukus, peit veizes un nest uz tiergu. Tai jis dreiži palyka boguots. Boguotais bruoļs skaudja nabogam un prasīja jam, kai jis palyka boguots. Nabogs izstuostīja. Boguotajs bruols puordevja sovu zemi un stuojās pi veižu peišonas, bet dreiži vīn palyka nabogs.