1. A. 735. L i e p s a l u J ē k a b s K o k n e s ē. E t n. IV, 1894. LP, VII, II, 48, 1.

Reiz dzīvojis ļoti bagāts saimnieks, kam bijusi branga māja, daudz naudas un citas mantas. Viņš nedevis nekad nabagiem no savas bagātības, ne arī atļāvis jebkad kādam piemist savā mājā.

Reiz vēlā vakarā piegājis pie bagātnieka durvim vecs vīrs un lūdzis kādu kaktiņu, kur pa nakti palikt. Bagātnieks atteicis, ka šim neesot neviena kaktiņa tukšā, jo katrs esot apdzīvots viņa paša ļaudim. Arī otrā vakarā atnācis tas pats vecītis un lūdzis kādu maizes kumosiņu. Bagātnieks saskaities un licis ar suņiem to aizrīdīt no savas mājas durvim. Kad vecītis aizgājis projām, tad tūlīt atkal pienācis kāds lepns kungs un prasījis naktsmāju bagātniekam. Bagātnieks to saņēmis lielā priekā, ievedis skaistākā kambarī, cēlis tam priekšā visādus ēdienus un dzērienus.

Necik tālu aiz bagātā saimnieka laukiem bijusi būdiņa nabadzīgam saimniekam, kam bijis tikai mazs zemes gabaliņš un ļoti maz citas mantas. Vecītis, atraidīts no bagātnieka durvim, aizgājis uz šā nabadzīgā saimnieka būdiņu, lūdzis pa nakti palikt. Šis arī tūlīt to ievedis istabā, pamielojis ar savu mazumiņu, kas pie rokas bijis, un pataisījis vietu uz mūrīša.

Kad rītā bagātais saimnieks piecēlies izgājis ārā, apskatījies, tad ieraudzījis, ka no viņa brangās mājas bijušas vairs tikai mājas atliekas palikušas. Gan berzējis acis un brīnījies par šādu pārmaiņu, bet jo vairāk skatījies, jo vairāk brīnumu ieraudzījis.

Viņa kaimiņam, kam bijusi vissliktākā māja, tā tapusi par visskaistāko. Nu gājis modināt savu vakarējo viesi, bet no tā nebijis vairs ne vēsts. Šis lepnais viesis bijis pats velns, bet nabaga vecītis, kas nabaga saimnieka māju pārvērtis par tādu lepnu, bijis pats Dievs.