4. A. 735. T e i c ē j a Z. Ž e i g u r e R o z e n t o v a s p a g a s t ā.

Seņ-senējūs laikūs, kad vēl pats Dīvs staiguoja pa zemi, divi zeamnīki, vosoras laikā teirumā sēja, vīns zierņus, ūtrs kvīšus. Tymā laikā pa ceļu guoja vacs vecīts. Itys vecīts soka zemnīkam, kurs sēja zierņus: "Dīvs tev paleidz!"

Zemnīks jam nikuo napasacēja un vecīts vēļ runoj : "Lai izaug uz munas laimes! Kad es īšu pa ceļu, vys kaidu zierni apēsšu!"

"Es tev apēsšu! Vysas kuojas, jo sagyušu, aplauzīšu!" runoj zemnīks. "Lobuok ej gonūs, tī nūpelnīsi maizes, bet nastaigoj apleik cytu teirumim!"

Vecīts nikuo vairuok napasacēja, un guoja tuoļuok. Redz vēļ, ka ūtrs zemnīks kvīšus sēj. Vecīts jau soka: "Dīvs tev paleidz! Tu dēliņ, kvīšus sēj. Lai Dīvs dūd izaugt vys man patiks kaids gabaliņš kvīšu peiraga, kod rudenī atīšu!"

"Labi, vecīt," atbildēja zemnīks. "Atej, atej, es pabaruošu tevi un vēļ ar olu padzierdīšu!"

Tai vecīts aizguoja tuoļuok sovu ceļu. Atīt rudiņš. Jau laiks nūjemt nu teiruma labību. Zemnīks, kurs sēja zierņus, redz, ka nivīna zierņa nav - vyss pazudis un putni apāduši. Sasadusmuojas zemnīks, ka jam nikas naizauga, un īguoduoja tū vecīti un jis vysim izstuostīja, ka vecs ar sovom acim apbūra. Aizīt jis pi sova sābra, kuram beja pīsāti kvīši, un redz, ka izaudzis tai daudz ka nikam nikod tai nabeja. Zemnīks cīši daudz puordevja un pats pītaisēja peiragu un sasaucja daudz vīsu. Tymā dīnā atīt tys pats vecs, kurs guoja vosoras laikā, un runuoja, ka Dīvs dūtu, dēļ manis ari byus gabaliņš peiraga. Zemnīks pazyna veci un tyuleņ pasādynuoja aiz golda, labi pabaruoja, padzierdēja ar olu. Atīt pi ituo pat zemnīka ūtrs zemnīks, kurs sēja zierņus un redz, ka tī sēd aiz galda tys pats vecs, ubogs, kurs, vosoras laikā, kad jis sējā zierņus ar jū runuoja. Itys zemnīks su oka vaicuot večam: "Par kū munam sābram šūgod daudz izauga kvīšu, bet man zierņi pavysam naizauga?"

Vecs jam atbildēja: "Par tū jam izauga, ka jis ar Dīva pa leigu, bet tu, kad es tev devu Dīva paleigu, tu mani izlomuoji!" Zemnīkam tyka kauns un jis tyuleņ izguoja uorā un dūmoj pats sevī: "Vajag sadadzynuot sābra klēti!"

Kai sadūmuoja, tai izdarēja - pajāmja un pīlyka guni zam zemnīka klētis, kuŗā beja juo vysa maize. Guns aptvēŗa vysu sīnu klētis, bet dreižy vysa guņs puorguoja pi ituo dusmīguo zemnīka, bet klēts boguotuo zemnīka palyka dzeiva. Vysas muojas pi dusmīga zemnīka nūdaga, tai ka zemnīks palyka pavvsam plyks, par ubogu; bet itys boguotais zemnīks vysod ar Dīva vuordu suocja struoduot un ja un Dīvs guoja paleigā.