5. A. 735. T e i c ē j a 76. g. v e c a Ī v a S t a l e i d z ā n e A t a š i e n ē.

Dzeivuoja divi bruoļi : vīns boguots, ūtrs nabogs. Pašuos Leldīnuos nabogam pītryuka guņs un jis aizsyustīja sovu dālu uz boguotū bruoli pēc guņs. Puika atguaja uz boguotū onkuli un prosa: "Onkulīt, mani tāvs atsyutīja paprasīt guņs."

"Pi manis nav guņs! Ej uz pūru pēc guņs!" atbildēja boguotais bruoļs un izdzyna puiku nu ustobas. Puika aizguoja uz sātu un pastuostīja tāvam, ka onkuls guņs naīdevja, izdzyna jū nu ustobas un pasaucja īt uz pūru pēc guņs. Naboga bruoļs nikuo naatbildēja un guoja uz pūru guņs maklātu. Meža molā vīns vēcīts kurinuoja guni. Naboga bruoļs pīguoja pi vecīša un prosa: "Vecīt, īdūd man guņs!"

"Izplēt mēteļa polu, es tev pībēršu guņs!" soka vecīts.

"Vai, Dīviņ, tad man pādējais mēteļs sadegs."

"Nikuo, nasadegs," atbildēja vecīts un pībēŗa naboga bruoļam pylnu mēteļa polu guņs.

Tad vecīts soka: "Tagad ej uz sātu un tev vysa byus dīzgon!"

Nabaga bruoļs aizguoja uz sātu un atroda sātā vysaida monta papylnam. Vītā guņs mēteļa polā beja pībārts zalta un naboga bruoļs pībēŗa nu polas pus orūda zalta.

Tad naboga bruoļs syuta sovu dālu uz boguotū bruoļi, lai atnas puspyura māru, ar kū zaltu mērēt. Puika aizguoja uz sovu onkuli un prosa puspvura māru zaltu mērēt. Boguotais bruoļs dūmoj: "Īšu pasavēršu, kur nabogs tik daudz zalta jēmja!"

Aizguoja boguotais bruols uz naboga bruoli un redz, ka pi naboga bruoļa vysa kuo pa pylnam un pus orūda zalta.

"Kur tu, bruoļ, jēmi tik daudz zalta?"

"Es guoju uz pūru pēc guņs un īraudzēju vecīti kurs kurinuoja guni. Tys vecīts pībēŗa man pylnu mēteļa polu guņs nu tei guņs palyka par zaltu," atbildēja naboga bruoļs.

Boguotais bruoļs tyuleņ aizguoja uz sātu, nūdzēsja guni, īt uz pūru pēc guņs. Pīguoja boguotais bruoļs pi vecīša un prosa: "Vecīt, īdūd man guņs!"

"Kamdēļ tev guņs vajadzīga? Verīs, ka tovā sātā pylns guņs!" atbildēja vecīts. Boguotais bruoļs pasavēŗa un redzēja, ka juo sāta dag. Tai boguotais bruoļs palyka par nabogu, bet nabogs par boguotu.