6. A. 735. T e i c ē j a 76 g. v e c a Ī v a S t a l e i d z ā n e A t a š i e n ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r ā j u m s.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns beja boguots un ūtrs nabogs. Sadūmuoja boguotais bruols precēt sovu dālu, par kuŗa kristāvu beja naboga bruoļs. Boguotais bruoļs sataisīja kuozas, bet napīaicinuoja naboga bruoļa. Naboga bruoļs sadūmuoja bez prasīšonas īt uz kuozom. Saslaucīja nabogs kaidā klēts orūdā pādējūs myltus, izcepja pluocini un aizguoja uz kuozom. Boguotams bruoļs īraudzēja nabogu, pagiva juo pluocini, izsvīdja pa durovom un nūsoka: "Ej uz elni!"

Nabogs prosa: "Kur tad ir elne?"

"Tur meža molā, kur tei guntiņa kurinuojas," atbildēja boguotais bruoļs.

Nabags pajēmja pluocini, palyka zam pazuses un īt uz tū guntiņu meža molā. Nabogs pīguoja pi guntiņas un redz, ka tur taidā kai okā guņs kurinuojas, bet pi okas stuov četri puiši ar astem un maisa okā ar sokumim. Nabogs pīguoja kluot pi maisītuoju un prosa: "Vai ite ir elne?"!

"Jā, te ir elne," atbildēja maisītuoji.

Nabags, nikuo nadūmuodams, krita ar vysu pluocini elnē. Maisītuoji giva ar sokumu un izsvīdja jū molā un reizē ar jū izsvīdja vysas dvēseles, kuras tur beja, jo juos pīsakēta pi naboga. Nabogs cēļās kuojuos un īt ar vysu ploucini uz sātu. Ceļā jis satyka vīnu vecīti, kas pīguojis kluot pi naboga, soka: "Pārdūd man ituos vuškiņas!"

Nabogs niredzēja nikaidu vuškiņu, juo īdams naatsavēŗa atpakaļ. Izdzierdis vecīša vuordus, nabogs atsavēŗa atpakaļ un redz, ka pēc juo, īt pakaļ pulks vuškiņu. Tuos beja ar jū reizē izsvīstuos nu elnes dvēseles. Tad nabogs soka vecīšam: "Pierc, jo gribi!"

"Cik tev vajag par juom?" prosa vecīts.

"Es pats par juom namoksuoju, nu tevis ari nagribu jemt moksas. Cik īdūsi, tik i labi," atbildēja nabogs.

Vecīts pajēmja vuškiņas un soka nabogam: "Tagad ej uz sātu un tymā orūdā, kurā slaucīji myltus dēļ pluociņa, atrassi moksu!"

"Paldīs!" pasacīja nabogs un aizguoja uz sātu, bet vecīts ar vuškiņom aizguoja sovu ceļu.

Atguoja nabogs uz sātu, īguoja klētī un redz, ka tys orūds, kurā jis slaucīja myltus dēļ pluociņa kuozom, pylns ar zaltu. Nabogs gribēja izzynuot, cik tur zalta ir, izmērīt, bet jam puspyura nabeja un jis aizsyutīja sovu dālu uz boguotū bruoli pēc puspyra. Atīt naboga dāls uz boguotū bruoli un prosa puspyura.

"Kū tad tāvs mērēs?" prosa boguotais bruoļs.

"Tāvs naudu mērēs!" atbildēja dēliņš.

Boguotais bruoļs pasasmēja un īdevja puspyuru. Naboga dāls atnesja puspyuru un nabogs suoka mērīt. Kad baidzja mērīt, nabogs pajēmja un pīapraudja zalta gobolu aiz paspyura streipom un nūsyutīja sovu dālu aiznest boguotajam bruoļam puspyuru.

Boguotais bruoļs tagad redzēja, ka nabogs ir naudu mērējis, un guoja uz jū prasītu, kur jis tik daudz naudas jēmja. Nabogs vysu izstuostīja nu gola leidz golam, kai jis tyka pi naudas. Boguotais bruoļs dūmoj: "Jo jau nabogs ar vīnu pluocini dabuoja tik daudz naudas, tad es varu aiznest uz elni vēļ lobuokus gastinčus !"

Atīt boguotais bruoļs uz sātu un soka sovai sīvai: "Tyuleņ pīcept peiragu, izcept ari vinu peili un syvānu!"

Sīva izcepja un boguotais bruoļs palicis vysu zam pazuses, aizguoja uz elni. Pīguojis pi elnes, jis krita īškā, bet juo nikas naizvylka uorā, vēļ valni dziļuok pagryudja ar sokumim un tai boguotais bruoļs vēi šūdīn capas elnē ar vysim sovim gastiņčim, bet nabogs dzeivoj laimīgi.